Maijs ikvienam kaut cik romantiskam cilvēkam spēj sajaukt galvu un mudina uz vieglprātību un bezbēdīgu attieksmi pret dzīvi. Daudzi tam ļaujas bez sirdsapziņas pārmetumiem, bet citiem – īpaši skolu beidzējiem – ziedonis ir laiks, kad jāpaspēj vēl kalnus gāzt – jāgatavojas pamatskolas un vidusskolas beigšanas eksāmeniem. Lai atcerētos vidusskolas gadu spilgtākos notikumus un dalīto domās par turpmāko dzīves ceļu, “Ziemeļlatvija” uz sarunu aicināja Valkas ģemnāzijas 12. klases skolniekus – Jāni Freibergu, Anci Vartu un Sabīni Dreimani. Jauniešus iztaujāt ieteica skolas direktores vietniece Andriga Lozda, ar piebildi – viņi ir ļoti labi skolnieki, bet tādu mums ir daudz! Satiekoties divpadsmitie nemaz neatgādina norūpējušos cilvēkus. Viņi atklāj, ka pagaidām vēl neuztraucas par eksāmeniem, jo zina, ka vairs nevarēs uz ātru roku saraut mācības. Kas divpadsmit skolas gados ir apgūts, to arī gala pārbaudījumos varēs izmantot. Neatkāpties ne soli no mērķa Sarunā atklājās, ka pēc skolas beigšanas šie jaunieši nedomā doties uz ārzemēm pelnīt iztiku vai studēt, bet gan palikt Latvijā un mēģināt startēt uz augstskolu budžeta vietām. Vienīgi Sabīne īpaši necer par studijām, jo viņas iecerētajā mācību iestādē budžeta vietu nav.Ance cer iestāties Latvijas Universitātē un studēt baltu filoloģiju. Jau kopš mācībām Kārķu pamatskolā meitene pastiprināti interesējusies par latviešu valodu un literatūru, kā arī cītīgi visus gadus piedalījusies šī mācību priekšmeta olimpiādēs. Tas devis arī augsti vērtējamus panākumus. Piemēram, šajā mācību gadā valsts olimpiādē Ance ieguva Atzinības rakstu. Jauniete simtprocentīgi ir pārliecināta, ka valoda viņu tik tiešām interesē. Gatavojoties olimpiādei un eksāmenam, nācies izlasīt daudz latviešu autoru darbu. Kā pēdējo – Marijas Laimdotas Grīnšteinas “Asinszāli”. Anci neuztrauc, vai pēc studijām viņa Latvijā varēs atrast piemērotu darbu. Viņa uzskata, ka mūsdienās jaunieši nedomā, vai pēc studijām uzreiz varēs strādāt. Ance nenoliedz, ka, iespējams, varētu ielīst zinātnes lauciņā un pēc bakalaura grāda saņemšanas domāt par maģistrantūru un aspirantūru.Savukārt Jānis mēģinās stūrēt inženierzinātņu nozaru virzienā. Puisis gatavojas stāties vai nu Latvijas Lauksaimniecības universitātē, vai arī Rīgas Tehniskajā universitātē. Viņš slavē savu matemātikas skolotāju Violu Levinu, kura iedevusi labas zināšanas un pie kuras viņš vienmēr varēšot atnāk pēc padoma. Jānis raksturā ir noteikts un loģiski pamato savas domas par to, ka ir jāiegūst profesija, ar kuru nākotnē varēs nopelnīt iztiku. Ja pēc tam ir vēl vēlme mācīties, tad var to darīt un apgūt kaut ko sirdij un dvēselei tuvāku. Viņš atklāj, ka reizēm neizprot savu vecāko māsu, kura vairākus gadus apguvusi kultūras teoriju. Brālis nespēj iedomāties, kur šīs zināšanas varētu pielietot, tāpēc pats ir strikti nolēmis neatkāpties ne soli no sava mērķa un iegūt darba tirgū konkurētspējīgu izglītību un arodu. Puisis pieļauj, ka, iespējams, vasaras mēnešos viņš varētu doties uz ārzemēm pastrādāt, lai nopelnīto tērētu studijām.No trijotnes visnoslēpumainākā savu nākotnes nodomu atklāšanā ir Sabīne. Pirms laika jauniete nevēloties atklāties, vien piebilst, ka studijas būs saistītas ar kultūras jomu. Viņa domā, ka pēc augstskolas nestrādās kādā kultūras namā, bet darīs citas lietas. Uz jautājumu, vai Valkā ir spilgta un aktīva kultūras dzīve, Sabīne diezgan domīgi atklāj, ka jauniešiem tā ir diezgan ierobežota. Viņu apbēdinājusi 309. kabineta slēgšana, tur regulāri notikuši interesanti koncerti un izstādes. Sabīne ir Valkas pilsētas teātra izrāžu cienītāja.Sola bieži apciemot skolu Jaunieši, lūdzot atcerēties spilgtākos skolas notikumus, visi kā viens atbildēja, ka viņiem pietrūks skolas sirsnīgo un interesanto pasākumu – Popielas, Ziemassvētku pasākuma, žetonvakara. Viņi sola, ka arī pēc skolas beigšanas bieži apciemos savu skolu un piedalīsies pasākumos. Savukārt Sabīne joprojām nespējot noticēt, ka viņiem izdevās noorganizēt tik spilgtu žetonvakaru, kas notika Valkas kultūras namā. Viņai atmiņā palicis arī skolas pārgājiens, kur visi devušies kājām, bet Sabīnes klase braukusi ar velosipēdiem, jo pirms tam jau šo maršrutu bija veikuši kājām. Lai gan ikdienā klase neizrāda īpašu kopības sajūtu, pārgājienā tā izpaudusies par visiem simts procentiem. Ancei un Jānim nav īpašu atmiņu par kādiem notikumiem, jo visa skolas dzīve ir bijusi neaizmirstama. Divpadsmitajiem vēl priekšā pēdējā zvana diena un izlaidums. Gatavojoties izlaidumam, divpadsmitajiem jāgādā svētku tērpi. Ance izmantošot šuvējas pakalpojumus, jo reiz piedzīvojusi nepatīkamus brīžus ar veikalā iegādātu kleitu. Pamatskolas izlaiduma klasē mācījušās vien sešas meitenes un divām, tostarp Ancei, mugurā bijušas vienādas kleitas. Vēl tagad jaunietei prātā palikušas nepatīkamās sajūtas, tāpēc viņa nolēmusi veikalā pati izvēlēties audumu un izdomāt kleitas modeli. Runājot par savu izlaiduma tērpu, Sabīne demonstrē apbrīnojamu mieru. Viņai laimējies lietoto apģērbu veikalā iegādāties melnbaltu kleitu, kas maksājusi tikai četrus latus. Kurpes viņa aizņemšoties no vecākās māsas. Sabīni neuztrauc, ka tērps nav pirkts smalkā veikalā, jo pašai kleita patīkot un labi izskatoties. Savukārt, lai Jānis savam gandrīz divus metrus garajam augumam iegādātos piemērotu uzvalku, nācies braukt iepirkties uz Berlīni. Pirmais uzvalks, kas iepaticies, arī nopirkts.Sarunas nobeigumā divpadsmitie savai skolai novēl arī turpmāk saglabāt mājīgo un silto atmosfēru, kā arī vairāk censties pievērsties sportisko aktivitāšu dažādošanai. Ance priecātos, ja vidusskolēniem būtu iespēja nodarboties ar basketbolu, nevis tikai ar volejbolu un florbolu. Arī Jānis uzskata, ka daudzās skolās vispār ir zudis sportiskais gars. To pierādījis Latvijas mēroga kross, kur vecāko klašu grupā esot skrējuši vien pāris skrējēju.
UZZIŅAI
2010./ 11. mācību gadā Valkas ģimnāziju absolvēs9. klasē – 28 skolēni (audzinātāja Ieva Cīrule)Izlaidums 11. jūnijā pulksten 1412.a klasē – 11 (audzinātāja Ingrīda Vabale)12.b klasē – 24 (audzinātāja Ira Silāja)12.c klasē – 15 (audzinātājs Andris Dainis)Izlaidums 18. jūnijā
