Tikai tā tauta, kura aizstāvēs savu neatkarību, to saglabās. To labi saprata arī Latvijas armijas karavīri. Un par viņiem ir šis stāsts. No austrumiem 1940. gada 17. jūnijā nākušo Latvijas okupantu zvēriskās izdarības mūsu zemē satrieca visu tautu un izsauca adekvātu pretdarbību. Iebrucēju vara, balstīta uz čekas organizētām represijām pret latviešiem, Krievijā sākās jau 1937. gadā, bet Latvijā par tām trūka informācijas. Šīs represijas slēpti turpinājās Latvijā tūlīt pēc varas sagrābšanas 1940. gadā. Vispirms tās smagi sajuta mūsu aizstāvji – patriotiski audzinātie latviešu karavīri, it sevišķi, to komandējošais sastāvs.Iebrucēji labi saprata, ka tautas balsts un aizstāvis ir tās armija. Viņu velnišķīgās metodes sākās ar armijas reorganizāciju. Lai izbēgtu no organizētas pretestības, Latvijas armijas vietā tika izveidots 24. teritoriālais strēlnieku korpuss (24. TSK). Tā sastāvā bija 181. un 183. strēlnieku divīzija. Tās bija sadalītas pulkos un izvietotas Vidzemes pilsētās: Gulbenē, Cēsīs, Valmierā, bet 227. strēlnieku pulka vienības (komandieris pulkvedis V. Bruņinieks, komisārs Nikolajs Ņegoduiko ) Valkā, Apē un Rūjienā. Kaujas vienības pārformēja un samazināja tajās latviešu komandējošo sastāvu. Latviešu virsniekus nomainīja ar krievu komandieriem. Tajā pašā laikā labi apmācītos obligātā dienesta karavīrus, kuriem izdiena tuvojās nobeigumam, atvaļināja un viņu vietā ieveda jauniesauktos, galvenokārt no Piemaskavas un Ļeņingradas.Plānoja sākt deportācijas visās Baltijas valstīs, bet čekas spēku tam nepietika. Okupācijas sākumā pēc maršala S.Timošenko rekomendācijas katrā republikā izvietoja pa vienam Iekšlietu Tautas komisariāta (NKVD) pulkam un Rīgā – NKVD motorizēto divīziju.Čekisti labi saprata, ja par viņu velnišķīgajiem plāniem uzzinās latviešu karavīri, iespējams dumpis. Lai tas nenotiktu, latviešus vajadzēja savākt vienkopus, ielenkt un atbruņot. Izpildot čekas velnišķīgos plānus, 1941. gada maijā un jūnijā visas latviešu kaujas vienības koncentrēja nometnēs: 183. strēlnieku divīziju Litenē un 181. strēlnieku divīziju Ostroviešu nometnē. To galvenais organizators un čekas pārstāvis bija 24. TSK komisārs Semjonovs. Pie divīziju komandpunktiem bija izveidotas čekas nodaļas, sauktas par sevišķām daļām. Pie katras no tām atradās cilvēkšāvēju komanda, ne mazāka kā 15 karavīru sastāvā, kas tika maskēta kā apsardzes grupa.No 227. strēlnieku pulka Valkā, kur deportāciju organizētājs un vadītājs bija pulka komisārs Nikolajs Ņegoduiko, tika deportēti 38 virsnieki.Latvijas armijas augstāko virsnieku iznīcināšanu veica pēc velnišķīga plāna – nosūtīja it kā komandējumos uz padomju militārajām mācību iestādēm, kur tos visus ar dažiem izņēmumiem arestēja un nošāva.Vēlāk tika noslepkavota visa 24. TSK vadība, t. sk. teritoriālā korpusa komandieris ģenerālis Roberts Kļaviņš un abu 24. TSK divīziju komandieri ģenerāļi Andrejs Krustiņš un Jānis Liepiņš. Visumā represijas pret latviešiem sasniedza drausmīgus mērogus. Čekas moku kambaros un poligonos tika noslepkavoti 50 latviešu izcelsmes ģenerāļi. Profesora Ērika Jēkabsona pētījumos viņi visi ir nosaukti vārdos. Fakts, kādu vēl nav pieredzējusi pasaules vēsture.Lielu daļas latviešu virsnieku izolēja, deportējot viņus uz čekas koncentrācijas nometnēm valsts ziemeļu rajonos (galvenokārt Noriļskā), kur daļu no viņiem nošāva, bet lielāko daļu nomērdēja badā un viņi mira necilvēcīgos apstākļos.1941. gada 1. jūnijā latviešu karavīrus izvietoja Litenes nometnē un 10. jūnijā Ostroviešu nometnē. Abas nometnes ielenca NKVD vienības, aizliedzot latviešu karavīriem no tām iziet. Bet atsevišķas karavīru grupas ar virsniekiem bija palikušas karaspēku daļu pastāvīgajos izvietojumos. Kā piemērs jāmin Valkas garnizons. 1941. gada 13. jūnijā (t.i., vienu dienu pirms Latvijas iedzīvotāju masu deportācijām uz Sibīriju) garnizona komisārs N. Ņegoduiko pēc paša iniciatīvas sastādītā represējamo latviešu virsnieku saraksta, sasēdināja viņus kravas automašīnā un nosūtīja uz „taktiskām mācībām” Litenē. Šie virsnieki bijuši ļoti labi sagatavoti, patriotiski, vienoti. Kaut arī galvenās represijas vēl bija priekšā, viņi pareizi aprēķināja viņiem plānoto un mežainā apvidū, apturējuši automašīnu, izklīda uz viņiem zināmām slēptuvēm un atbalsta punktiem. Viņu vidū bija leitnants Ādolfs Maršaus, kurš par atbalsta punktu sev un citiem izvēlējās Lejasciema skolu, kuras pārzinis bija viņa brālēns Ernests Maršaus.Ādolfs Maršaus dzimis Abrenes apriņķa Bērzpils pagastā 1907. gada 27. martā, dienējis Latvijas armijā no 1928. gada 26. februāra. Sapieru pulkā sekmīgi beidzis instruktoru rotas un virsdienesta instruktoru apmācības kursus, specializējies par spridzinātāju, ieguvis sevišķi laba šāvēja nosaukumu un tiesības nēsāt akselbanti, beidzis virsnieku vietnieka kursus, ieguvis ķīmiķu speciālista nosaukumu, dienesta labā pārvietots uz 9. Rēzeknes kājnieku pulku (Šī pulka devīzes: Ņem Tēvzeme, tavs esmu viss! Sargoj Latviju!), paaugstināts par virsnieku vietnieku, apbalvots ar Viestura ordeņa II pakāpes goda zīmi, piekomandēts Latvijas Karaskolai jaunāko virsnieku kursu iziešanai, kurus sekmīgi beidzis 1940. gada 29. jūnijā, atkomandēts uz 9. Rēzeknes kājnieku pulku un iecelts jaunākā virsnieka amatā, ar tā laika Valsts prezidenta A. Kirhenšteina 1940. gada 20. jūlija pavēli armijai paaugstināts par leitnantu. Pēc Latvijas armijas reorganizācijas ieskaitīts 24. TSK 227. strēlnieku pulkā vienībā, kas izvietota Valkā. 1941. gada 12. februārī leitnants Ādolfs Maršaus Valkā apprecējies ar pilsētas telefonisti, vēlāko bankas ierēdni Irēni Veltu Maršaus, dzimušu Svīķeri (12.02.1919.–10.07.2004.). Viņu dēls Ādolfs Maršaus (1.08.1941.–6.08.1955.) gājis bojā nelaimes gadījumā.Tajā laikā Litenes nometnē nonākušie latviešu virsnieki izvesti mežā gar Litenes-Gulbenes ceļu it kā uz taktiskām mācībām, kur čekas specvienības zem ložmetēju stobriem viņus ielenkušas, atbruņojušas un caur Gulbenes dzelzceļa staciju izvedušas uz Sibīriju. Ir liecības, ka Litenes nometnē komisārs Nikolajs Ņegudaiko pats nošāvis kādu bijušo Latvijas armijas kapteini. No 564 Noriļskas nometnē nonākušajiem latviešu virsniekiem piecdesmitajos gados Latvijā atgriezušies nepilni astoņdesmit, ārstu atzīti par invalīdiem.Nacionālo partizānu kustības faktiskais sākums Latvijā bija 1941. gada 14. jūnijs, kad daudzi no tiem, kam draudēja arests vai cita veida represijas, pārgāja nelegālā stāvoklī, slēpās mežos un steidzīgi meklēja ieročus bruņotai pretestībai. Pienākusī vasara tam bija labvēlīga. Leitnants Ādolfs Maršaus kopā ar cīņu biedriem, pievienojies nacionālajiem partizāniem, sagaidīja karu. Pienākot pirmajai informācijai par vācu uzbrukumu, nelegāļi nekavējoties uzsāka aktīvu darbību. Veidojās bruņotas grupas, kuras nosauca par pašaizsardzības spēkiem, un ar tādu nosaukumu tās arī iegāja vēsturē. Pēc profesora Heinriha Stroda publicētiem datiem tikai Vidzemē nacionālie partizāni darbojās 83 pagastos.Tajās dienās, kad arestēto latviešu ešelons jau pārbrauca Latvijas robežu, 1941. gada 22. jūnijā Vācijas bruņotie spēki sāka savu veiksmīgo uzbrukumoperāciju Padomju Savienībai, ienākot arī Latvijas teritorijā un uzbrūkot galvenajā – Ļeņingradas (Pēterburgas) – virzienā. 26. jūnijā vācu triecienvienības sasniedza Daugavu, forsēja to un pārtvēra tiltus Daugavpilī.27. jūnijā ielenkuma draudos Rīgu atstāja armijas un republikas vadība. LPSR valdība pārcēlās uz Valku.29. jūnijā Rīgu atstāja arī Sarkanarmijas kaujas vienības, uzspridzinot Daugavas tiltus un Ķeguma spēkstacijas tilta posmu.2. jūlijā sākās vācu uzbrukums no Krustpils un Daugavpils placdarmiem ar diviem tanku korpusiem virzienā uz ziemeļaustrumiem, dienas beigās sasniedzot Latvijas austrumrobežu Balvu rajonā.3. jūlija pievakarē Rīgas frontē vācu armijas 26. armijas korpuss sāka pārcelšanos pār Daugavu pa daļēji sabojāto pontontiltu. Centrālajā iecirknī starp Jaunjelgavu un Pļaviņām Daugavu forsēja vācu 1. armijas korpuss, kurš, sasniedzot Vidzemes šoseju, tupināja virzīties uz Pleskavu un ieņēma to 9. jūlijā. Ciešot smagus zaudējumus, padomju puse bija spiesta pamest pirms gada okupētās Baltijas valstis, tāpat Baltkrieviju, Krievijas un Ukrainas rietumu apgabalus. Spiesta steidzoši uz NKVD bāzes no vietējiem atbalstītājiem formēt “strādnieku gvardes” bataljonus un iznīcinātāju-komjauniešu vienības.Galvenie spridzinātāji Latvijas teritorijā bija NKVD 83. dzelzceļu un tiltu apsardzes pulks, kurš gan vairāk ir pelnījis “iznīcinātāja” nosaukumu. Plānoto iznīcināmo objektu bija tik daudz, ka nepietika sprāgstvielu, tāpēc spridzināja galvenokārt metāla konstrukcijas, bet visas koka konstrukcijas un celtnes iznīcināja ar dedzināšanu. Spilgts piemērs tam bija Gaujas tilti Valmierā.Savukārt latviešu patriotu uzdevums bija iespējami maksimāli glābt tautas vērtības no iznīcināšanas. Pēdējās sarkanarmijas vienības un bēgošie padomju līdzskrējēji Ziemeļlatviju atstāja 5.–7. jūlijā. Drāma Valkā. Naktī no 5. uz 6. jūliju pie sievas Valkā atgriezās, no „taktiskām mācībām” Litenē izglābies, leitnants Ādolfs Maršaus. 6. jūlija rītā nogranda sprādziens, jo netālu no Tautas nama bija uzspridzināta kalēja Eglīša darbnīca, kur glabājusies munīcija. Leitnants Ādolfs Maršaus kopā ar dienesta biedru (virsnieku, kura uzvārds nav noskaidrots) tūlīt pēc sprādziena ieskrēja dūmu apņemtajā Tautas namā, lai noskaidrotu situāciju un glābtu, kas glābjams. Viņiem izdevās likvidēt aizsākušos ugunsgrēku skatuves telpā. Pēc tam nezināmais virsnieks palika iekšā, bet leitnants Ādolfs Maršaus aizgāja uz Tautas nama ieeju, lai aizturētu iznīcinātājus, kas varbūt atgrieztos noskaidrot diversijas neveiksmi. Viņi tiešām atgriezās un saskrējās ar leitnantu Ādolfu Maršaus. Atskanēja šāvieni, kas viņu nogalināja nama kāpņu telpā uz kāpnēm, kas ved uz pagraba stāvu. Namā palikušais nezināmais latviešu virsnieks arī izšāva un dūmu aizsegā aizbēga pa nama dekorāciju telpas vai skatuves aizmugures durvīm. Tajā pašā laikā Valkas slimnīcas sanitārs Aleksandrs Priede bija uzvilcis Latvijas karogu Valkas ugunsdzēsēju depo tornī kā signālu par Sarkanās Armijas vienību atkāpšanos no pilsētas. Viņš krita vajātāju rokās un arī tika nogalināts.Pēc Valkas atbrīvošanas no padomju okupantiem abus kritušos – leitnantu Ādolfu Maršaus un sanitāru Aleksandru Priedi – apbedīja kopā Valkas Brāļu kapos blakus 1919. gada Latvijas brīvības cīņās kritušajiem karavīriem un piemineklim. Padomju otrās okupācijas laikā viņu kapu kopiņas un Valkas Brāļu kapi tika iznīcināti. 1990. gadā tos atjaunoja. Likteņdārzā pie Kokneses 2012. gada 13. oktobrī iestādīts ozoliņš aug leitnanta Ādolfa Maršaus piemiņai.
