Ir cilvēki, kuri “Ziemeļlatviju” abonēja un lasīja jau krietni pirms manas dzimšanas un dara to joprojām. Viņi ir uzticīgi vietējai avīzei neatkarīgi no privātajā dzīvē, savā pilsētā vai pagastā un Latvijā notiekošajiem procesiem. Bet vai mēs pazīstam šos cilvēkus? Šis jautājums rosināja doties ciemos un iepazīt “Ziemeļlatvijas” ilggadējos abonentus – mūsu uzcītīgākos lasītājus.
Laikraksta redakcijā Smiltenē bija ienākusi Bilskas kultūras pasākumu organizatore Gunita Ozoliņa. Šķirstot avīzes jaunāko numuru un apspriežot vietējā sabiedrībā notiekošos procesus, nonācām līdz sarunai, kad G. Ozoliņa atklāja: “Mana mamma vienmēr saka, – tas, kas rakstīts “Ziemeļlatvijā”, ir kā akmenī iekalta patiesība. Citas taisnības nav. Strīdēties nav vērts, jo, ja “Ziemeļlatvijā” tā ir rakstīts, tad tā arī ir.”
Sagaida ar avīzi rokāsTieši tas mudināja uzmeklēt G. Ozoliņas mammu. Smaidīga, atvērta un šiverīga kundzīte – tāds radās pirmais priekšstats par laikraksta abonenti, kura avīzi pasūtina kopš laikiem, kad tās nosaukums bija “Darba Karogs”. Tikai likumsakarīgi, ka Līga Sprancmane sagaida ciemiņus ar jaunāko “Ziemeļlatvijas” numuru rokās. Viņai mājās ir režīms, ko ievēro. No rītiem pensionāre pamostas, atvēl laiku brokastīm un ap pulksten 10 sāk gaidīt pastnieci. “Pastniecīte mums ļoti laba, laipna un akurāta. Katru reizi ierodas precīzi noteiktajā laikā. Tiklīdz prese iemesta pastkastītē, dodos tai pakaļ. Sēžu savā darba kabinetā (vienā no mājas istabām – red.) un lasu. Tagad pat jaunākajā avīzes numurā rakstīts par manu radinieku – māsīcas dēlēnu Kaspariņu un viņa sieviņu. Cik jauki!” sajūsmas pilna ir L. Sprancmane.
No pirmās līdz pēdējai lappusei83 gadus vecā pensionāre atklāj, ka, lai arī vecums ir skaists, esot žēl, ka nevar vairs izdarīt tik daudz, cik gribētos. “Prāts ir, bet spēks ātri pazūd. Bet es nekad neraudu, tik padomāju par sevi, vai nav dumja. Patiesībā varu būt laimīga, jo man ir bērni un mazbērni, kuri ļoti par mani rūpējas un daudz palīdz. Un vēl man ir “Ziemeļlatvija”. Mani mīļie un avīze ir divas manas dzīves laimes,” smaidot saka smilteniete.“Ziemeļlatvija” dzīvespriecīgajai kundzei nozīmē neiedomājami daudz. “Jā, man ir bērni, mazbērni, taču “Ziemeļlatvija” ir visa mana pārējā dzīve. Katru avīzes numuru izlasu no pirmās līdz pēdējai lappusei. Visvairāk interesē notikumi un ziņas Smiltenē, noderīgi ir arī izlasīt par Valkas un Strenču novadā notiekošo, lai saprastu, kas notiek sabiedrībā kopumā, kādā virzienā attīstāmies,” stāsta ilggadējā abonente.Vietējā avīze I. Sprancmanei ir gluži kā saikne ar ārpasauli, jo ikdiena lielākoties aizrit mājās. Uz pilsētas centru kājām pati vairs nedodas, aizved bērni. Pensionāre nedaudz noskumst stāstot, ka agrāk, staigājot pa bodītēm, bieži varēja sastapt vienaudžus vai paziņas. “Sēžot kafejnīcā, vairs neviens pazīstamais neienāk. Vienīgi labi, ka tur tagad ir televizors, kuru paskatīties, kamēr gaidu bērnus, kas aizvedīs atpakaļ mājās. Bet, redziet, man ir “Ziemeļlatvija”, kas uztur dzīvīgumu un dod impulsu,” atkal pasmaida L. Sprancmane.
Katrā pastkastītē“Ziemeļlatvijas” abonente uzskata, ka ikviena pastkastītē ir jābūt rajona avīzei, lai zinātu, kas notiek, un būtu gudri. Lasītāja dzirdējusi citus sakām, ka avīze ir dārga, taču viņa tam nepiekrīt. “Nav tā, ka pensionāriem vispār nav naudiņas. Iesaku vispirms abonēt “Ziemeļlatviju” un tad, ja paliek pāri nauda, var pasūtīt, ko vēlas. “Ziemeļlatvija” – lai tā būtu katram mājās!” novēl L. Sprancmane.Savukārt laikraksta redakcijai novēl veiksmi un skaistām idejām bagātu nākamo gadu.
