“Ziemeļlatvijas” izsludinātajā loterijā tie abonenti, kuri mūsu laikrakstu jūnijā pasūtīja visam gadam vai pagarināja savu jau esošo abonementu tā, lai tas būtu aktīvs no 1. jūlija līdz nākamā gada 30. jūnijam, varēja saņemt vērtīgas balvas.
Galvenā balva bija lidkompānijas “airBaltic” biļete turp un atpakaļ uz jebkuru šīs kompānijas galamērķi. Zīmīgi, ka mūsu lasītājs Anatolijs Lūss pirms izlozes, uz neko īpaši necerot, pasmējās, ka patiešām labprāt lidotu. Laimīgā kārtā viņš šo balvu ir ieguvis.Uz Ēģipti vai Jekaterinburgu“Ziemeļlatvijas” galvenā redaktore Ingūna Johansone apsveica veiksminieku, izskaidroja ceļojuma noteikumus, iespējas un vēlēja viņam sapņa piepildījumu. Anatolijs atzinās, ka lidojis tikai reizi pirms apmēram pārdesmit gadiem – ar mazu lidmašīnīti riņķojis virs Valgas un priecājies, cik no augstuma viss ir skaisti un neparasti.Tagad līdz 31. decembrim laimētā biļete ir jāizmanto. Laiks pārdomām vēl ir, Anatolijs domās, kurp doties. “Izvēle man nav liela, jo, lai dotos rietumu virzienā, bez angļu valodas neiztikt. Es to neprotu,” stāsta 82 gadus vecais vīrs. Viņš prāto, ka varbūt jāmeklē iespējas pievienoties kādai tūristu grupai, kurā runā latviski vai krieviski. Vīrs atzīst, ka ārzemēs no radu un draugu pulka viņam vienīgais tuvais cilvēks ir mazmeita Anglijā. Jautāts, kur viņš vēlētos nokļūt, Anatolijs pirmo nosauc Ēģipti, kur labprāt apskatītu piramīdas. I. Johansone viņu iedrošina, no savas pieredzes stāstot, ka ar krievu valodas zināšanām tur pilnīgi pietiek. Vēlais rudens pie mums ir īstais laiks, lai dotos turp un izbaudītu šajā valstī labāko gadalaiku. Cienījamais vīrs teic, ka gadījumā, ja naudas ceļojumam pietrūks, dēli palīdzēs. Vēl viņš apsver iespēju doties uz Jekaterinburgu (bijusī Sverdlovska). Tur Staļina represiju laikā ir nošauts un apbedīts Anatolija tēvs. Šajā vietā tagad ir uzstādīts Staļina upuriem veltīts piemineklis.Anatolijam ceļošanas pieredze bijušajā Padomju Savienībā ir gan grupās, gan individuāli. Tālākie ceļojumi bijuši ar vilcienu.Izmanto modernās tehnoloģijasA. Lūss Latvijā ieradās 1942. gadā. Patiesībā viņu atveda vācieši un nodeva latviešu tautpalīdzības organizācijas rīcībā. Jaunais cilvēks dzīvoja Ipiķos un strādāja pie lauksaimnieka, mācījās vietējā pamatskolā. Kopš 1944. gada Anatolijs dzīvo Valkā. Viņš ir strādājis kopsaimniecības lauku darbos, kā arī ilgu laiku nostrādājis Valgas vīna fabrikā un meža darbos Pedelē pie Vasīlija Kolača.Anatolija dēls Juris dzīvo un strādā Vijciemā. Savukārt Arturs dzīvo Valkā un strādā par šoferi komunālajā saimniecībā. Sirmais vīrs lepojas ar saviem mazbērniem un piezīmju blociņā nēsā līdzi mazmazmeitu fotogrāfijas.“Ziemeļlatviju” Anatolijs abonē visu mūžu. Arī tajos laikos, kad šo izdevumu sauca “Darba Karogs” un “Mūsu Zeme”. “Avīzi vienmēr pasūtu visam gadam. Sakrāju naudiņu un vairs nav jādomā par to, ka varētu kaut ko nokavēt,” pasmaida Anatolijs. Neraugoties uz cienījamo vecumu, viņš izmanto progresīvās norēķinu sistēmas, par dažiem pakalpojumiem nokārtojot automātisko samaksu, kas daudziem viņa vecuma cilvēkiem ir gandrīz nesaprotams bieds.Pensionārs laikrakstu izlasa no pirmās lapas līdz pēdējai. Jo īpaša interese viņam ir par bijušā Valkas rajona dzīvi, sportu un sevišķi par medībām, jo pats kādreiz bijis aktīvs mednieks. Par to, uz kurieni kungs aizceļos un ko viņš piedzīvos, “Ziemeļlatvija” informēs.
