Labdien! Vēlos pastāstīt savu stāstu par kādu ārkārtīgi bezkaunīgu uzņēmēju. Š. g. 3. janvārī nomira mans onkulis Raunas novada Drustu pagastā. Tajā pašā dienā sāku plānot bēres. Noīrēju bēru mielasta telpas Drustu kafejnīcā un, pēc kafejnīcas darbinieču ieteikuma, kā arī citu Drustu pagasta iedzīvotāju ieteikuma un līdz šim labām atsauksmēm, nolēmu bēru mielastu gatavot un galdu klāt lūgt Smiltenes firmu „Zemnieksēta”.
Tajā pašā dienā sazvanīju vadītāju Intu Māliņu, kura laipni apsolīja šo pakalpojumu nodrošināt. Nolēmām sazvanīties vēl pēc pāris dienām, kad konkretizēsim laikus un bēru viesu skaitu. Nākošā telefoniskā saruna notika 6. janvārī, kad vienojāmies par bēru viesu skaitu, pakalpojumu cenām, ēdienkarti, datumu un laiku – 9. janvāri pulksten 13, par apmaksas kārtību. I. Māliņa vēlējās samaksu saņemt skaidrā naudā bēru dienā, kā viņa ir praktizējusi arī agrāk.
Domājot par to, lai visas lietas bēru dienā notiktu bez aizķeršanās, sazvanīju I. Māliņu arī iepriekšējā dienā – 8. janvārī pulksten 16, kad vēlreiz precizējām laiku, viesu skaitu, samaksas kārtību. Uz manu jautājumu, kam man būs jāmaksā nauda par pakalpojumu, viņa man atbildēja, ka viņa pati arī būšot Drustos, tad arī viņai pašai varēšot samaksāt. Tobrīd man neradās ne mazākās aizdomas par to, ka bēru dienā kaut kas varētu noiet greizi.Šobrīd nevaru aprakstīt tās sajūtas, kādas es pārdzīvoju bēru dienā pēc apbedīšanas ceremonijas kapos, kad kopā ar bēru viesiem ieradāmies Drustu kafejnīcā un tur mūs sagaidīja pliki galdi un noraudājusies kafejnīcas darbiniece.
Izrādās, ka pulksten 12.45 (15 minūtes pirms tam, kad galdiem jau vajadzēja būt saklātiem) viņai piezvanījusi I. Māliņa un pateikusi, ka mielasta nebūšot, jo Smiltenē neesot elektrības. Uz kafejnīcas darbinieces lūgumu atvest vismaz aukstajam galdam paredzētos ēdienus, kuriem būtu jābūt sagatavotiem jau iepriekšējā dienā, un saklāt galdus no tā, kas jau ir sagatavots, neko sakarīgu nav atbildējusi. Arī man I. Māliņa bija zvanījusi tajā pašā laikā, bet tā kā bēru ceremonijas laikā kapos manam telefonam bija noņemts skaņas signāls, tad šo zvanu es nedzirdēju, bet ko tas arī būtu devis, ja pēc 15 minūtēm būtu jāsēžas pie mielasta galda.
Uz vēlākiem telefona zvaniem gan 9. gan 10. janvārī I. Māliņa neatbild. Vēlējos no viņas dzirdēt kādu sakarīgu paskaidrojumu, varbūt viņai vai viņas ģimenei atgadījusies kāda liela nelaime, tad to varbūt varētu attaisnot, bet uz telefona zvaniem viņa neatbild.Nesaprotu, kā tas var būt, ka vēl iepriekšējās dienas pievakarē viss ar I. Māliņu tiek sarunāts ļoti sīki un detalizēti un nākošajā dienā notiek šāda cūcība. Ļoti lūdzu jūsu palīdzību, lai es un mani tuvinieki, un bēru viesi varētu saprast šī ārkārtīgi nepatīkamā gadījuma apstākļus.
Ar cieņu Valda Pumpure “Ziemeļlatvija” noskaidroja, ka 9. janvārī kompleksam “Zemnieksēta” Smiltenē tiešām bija atslēgta elektrība. Ar Intu Māliņu mums sazināties neizdevās, jo viņa uz tālruņa zvaniem un īsziņām neatbild. Vēstulē minētos faktus apstiprina Drustu kafejnīcas darbiniece Līga Venediktova. Viņa 9. janvāra pēcpusdienā pat vairākas reizes zvanījusi I. Māliņai, lai vēlreiz lūgtu atvest vismaz auksto galdu, taču klausuli uzņēmēja nav cēlusi.“Intu Māliņu zinājām jau agrāk, jo izīrējām kafejnīcas telpas dažādiem godiem, kam galdus klāja Inta Māliņa. Viņa to agrāk darījusi arī Drustu skolā un klubā, un nekad agrāk tādas problēmas nav bijušas.
Par Intas Māliņas klātajiem galdiem bija labas atsauksmes. Viņa vienmēr bija apzinīga, pēc mielasta zvanīja, taujāja, vai klienti bijuši apmierināti, vai ir paēduši,” piebilst L. Venediktova.Tas, ka nebija elektrības, nav attaisnojums, jo aukstajam galdam vajadzēja būt sagatavotam jau iepriekš, un ja uzņēmumam ir problēmas, tad nevajag uzņemties šādu pakalpojumu, uzskata V. Pumpure.Lai pacienātu 30 cilvēkus, kuri ieradās uz bērēm izrādīt aizgājējam pēdējo godu, tuvinieki nopirka pārtikas produktus vietējā veikalā, kafejnīcā sasmērēja sviestmaizes un turpat uzvārīja kafiju. Labi, ka torte bija pašiem, piebilst V. Pumpure.
