Mazliet steidzīgs, mazliet saspringts klāt ir Ziemassvētku laiks. Mēs visi it kā alkstam svētkus, taču tie mēdz ne tikai ielīksmot, bet arī skumdināt. Svētku laikā visasāk cilvēki izjūt to, kā viņiem trūkst. Un trūkst mums katram kaut kas cits. Ja tās ir materiālās lietas, kā lielāks televizors vai jaunāka modeļa viedtālrunis, tad par to tikai jāpavīpsnā, jo dzīve patiešām arī tad, ja Ziemassvētku vecītis šīs lietas noliktu pie durvīm, nekļūtu laimīgāka, jo būtu nākamās lietas, ko iekārot. Skumjāk, ja svētku prieku bojā tik liels naudas trūkums, ka nevar atļauties nopirkt kādu kārumu uz svētku galda, ja nav īsti siltuma, jo krāsns jau veca un caura, ja slimība piesien pie gultas. Kaut mazāk šādu skumju! Kaut Ziemassvētku laikā kāds saredzētu, ka jums vajag līdzcilvēku palīdzību! Bet tomēr, visļaunāk, manuprāt, ir tad, ja svētkos esi viens, jo tev negribas vai nav ar ko svētkus svinēt. Laime un prieks patiesībā jau nav atrodami dārgās dāvanās vai smalkos ēdienos. Laime un prieks atrodami cilvēkos, kas ir mūsu mīļie, – vecākos, bērnos, dzīvesdraugos. Es katram no jums gribētu novēlēt, lai svētkos galvenā vērtība būtu tie cilvēki, kas ir jūsu tuvinieki. Lai spējat atrast steidzīgajā svētku laikā mazliet laika vientulīgām un apcerīgām pārdomām par to, cik labi, ka pie jūsu svētku galda sēž dikti sirmā mammīte un tētis vai kopā ar mazbērniem pie jums traucas bērni ar visu lielpilsētas uzspiesto drudžainumu. Lai spējat novērtēt kopā būšanas mirkļus, jo nekas šai dzīvē mums netiek dots uz visiem laikiem. Arī mūsu mīļie.
