Daudz pārdomu un viedokļu izraisīja Vācijas kancleres Merkeles paziņojums, ka multikulturālas sabiedrības būvēšana šajā valstī ir beigusies ar pilnīgu neveiksmi. Cerības, ka iebraucēji pēc kāda laika valsti pametīs, ir bijušas naivas. Gluži otrādi. Islams Vācijā ir kļuvis par tikpat nozīmīgu valsts daļu kā kristietība un jūdaisms. Daudziem turkiem nav vajadzības zināt vācu valodu, un viņi to neapgūst. Ko mums no tā būs mācīties? Latvija arī faktiski ir divkopienu valsts. Atšķirība vien tā, ka Turcija nejaucas Vācijas iekšējās lietās, bet Krievija Latvijā gan. Daudzkultūru sabiedrības koncepcija, kurā dažādu kultūru iedzīvotāji dzīvo laimīgi viens otram līdzās, reālajā dzīvē nedarbojas. Nav pamata domāt, ka šeit varētu darboties citas likumsakarības. Nekādā gadījumā neatbalstu tos agresīvos krieviski runājošos, kuri nešaubās, ka Latvijā jābūt divvalodībai. Gluži otrādi, valsts ir izdevusi neskaitāmus miljonus, lai šie cilvēki apgūtu latviešu valodu un kļūtu par pilsoņiem. Multikulturālu sabiedrību var izveidot starp kulturāliem cilvēkiem. Citādi nekas nesanāks. Rietumeiropa tam klasisks piemērs. Manu paziņu lokā ir ne mazums krievu. Lieliski cilvēki. Daļēji tā ir arī mana vaina, ka viņu latviešu valodas zināšanas nav izcilas. Pats cenšos runāt krieviski, jo esmu egoists – negribu aizmirst krievu valodu. Ja praksē nelietošu, itin ātri tā pagaisīs. Domāju, tā ir daudziem. Globālisma tendences pastiprinās visā pasaulē, tomēr katrs zieds mīl savu zemi. Ieliekot citā, nepiemērotā, tas sāks nīkuļot, un to zina katra puķu mīlētāja vai mazdārziņa īpašniece.
