Līdz Ziemassvētkiem atlicis vien rokas stiepiens, tāpēc itin bieži nākas dzirdēt pārspriežam pēdējā laika lielāko aktualitāti – ko saviem tuviniekiem un mīļajiem dāvināt Ziemassvētkos. Jā, tā tik tiešām reizēm var būt pat liela problēma, ja laikus nav sākts domāt par šo lietu. Atklāti sakot, apbrīnoju tās ģimenes, kurām Ziemassvētkos galvenais nav dāvanas, bet gan kopā būšana. Taču iz maz tādu cilvēku, kas spēj turēties pretīm vispārējai masu psihozei – dāvanu pirkšanas maratonam. Tomēr arvien biežāk nonāku pie secinājuma, ka vairums latviešu Ziemassvētkos cits citu iepriecina ar dāvaniņām ar īpašu rozīnīti vai knifiņu. Un ko tik latvieši neizdomā. Vairākas manas draudzenes, kuras vasarā savu brīvo laiku pavada marinējot gurķīšus vai vārot dažādus brīnumainus ievārījumus un dārzeņu “ķaušus” to dara ne tikai savas ģimenes vēderpriekam, bet arī ar mērķi ar tiem apdāvināt Ziemassvētkos apdāvināt visus, kas to pelnījuši. Saņemot šādu no sirds gatavotu “brīnumburciņu”, ir ne tikai prieks, bet arī tai pievienotā vērtība – savas ēdienkartes dažādošana. Nesen iepazinos vēl ar kādu lielas radu saimes pieredzi. Viņi parasti uz svinībām sapulcējas vismaz divdesmit cilvēku. Katram sagādāt dāvaniņu ir liela noņemšanās, tāpēc viņi pirms svētkiem katrs izlozē, kuru no tuviniekiem iepriecināt svētkos. Tā ir vērā ņemama pieredze, jo parasti latvieši Ziemassvētkus svin ģimenes lokā, un reizēm pie svētku mielasta sēžas paprāvs pulks. Kas attiecas uz manu pieredzi, tad arvien biežāk sevi pieķeru pie domas, ka man gribas svētkos iepriecināt ģimeni kopā, nevis katru atsevišķi. Ikdienā esam katrs savā skrējienā, un, lai sanāktu kopā, tam noderētu kāda interesanta mūsdienīga galda spēle. Lai jums nepietrūkst spēka dāvanu gādāšanas laikā!
