Viens no portāla ziemellatvija.lv plašākajiem forumiem izveidojies, kurā interneta lietotāji aprunā, peļ vai tieši pretēji – uzslavē veikalu pārdevējas. Ikdienā man tirdzniecības vietās iznāk iesteigties gandrīz vai katru dienu. Ņemot vērā, ka savulaik teju desmit gadus esmu stāvējusi arī letes otrā pusē, ir ko salīdzināt. Daudzas manas kolēģes no senajiem patērētāju laikiem joprojām strādā savā amatā, tāpēc neviļus iznāk pārmīt teikumus no sērijas “kad mēs augām…”.Problēmas ir bijušas un būs, bet šā brīža trakajā pirkšanas un pārdošanas kultā nākas atzīt, ka senāk mēs pratām izdzīvot arī laikā, kad svētdienās un svētku dienās veikali bija slēgti. Tieši klusie veikalu logi liecināja, ka ir laiks svinēt. “Kur gan lai rastos svētku sajūta, ja nav nevienas brīvdienas,” sarunā gandrīz vai korī nosaka kāda Smiltenes veikala pārdevējas. Arī šajā Latvijas dzimšanas dienā daudzām ģimenēm nācās svētku pasākumu apmeklēt bez sievas, mammas vai meitas, kura pustukšā veikalā gaidīja pircēju, kas vēl pēdējā brīdi bija atcerējies par nenopirktu šampanieša pudeli vai desas luņķi. Kāds tur brīnums, ka tādā brīdī pārdevējai sejā neatplaukst smaids, un rezultātā vienkārša paldies vietā anonīmais pircējs par viņu atkal šķendējas internetā. Ir profesijas, bez kuru klātbūtnes mēs nevaram iztikt ne vienu dienu. Tie ir mediķi, ugunsdzēsēji un vēl citi ne mazāk nozīmīgi – kaut vai sētnieki sniegputeņa dienā. Bet ja man būtu tāda iespēja, es tomēr svētkus ļautu svinēt arī pārdevējām.
