Dramatiskie notikumi Kijevā piesaistījuši gandrīz visas pasaules uzmanību. Maskavā jau atskanējuši bezatbildīgi aicinājumi Ukrainā ievest Krievijas karaspēku. Un ASV Valsts departamenta delegācija brauc uz Kijevu, kur politisko pretstāvi simboliski mēģina pieklusināt ar pīrādziņu dalīšanu gan nemierniekiem, gan policijas specvienību kareivjiem.Prezidents Janukovičs, kuru Maskava sākumā uzskatīja par Krievijas draugu, praksē bijis spiests lavierēt starp valsts Rietumu apgabaliem, kuri tiecas tuvināties Eiropai, un rūpnieciskajiem Austrumiem, kur pārsvarā dominē krieviskais gars.Ir sarežģīti komentēt notikumus, kuri raksta publicēšanas brīdī jau var iegūt pavisam citu raksturu. Pašlaik, kad rakstu šīs rindas, pasaule gaida rīcību no Janukoviča, un visprātīgāk būtu, ja prezidents atlaistu premjeru Azarovu, atlaistu parlamentu un izsludinātu jaunas vēlēšanas.Ukraina pēc mērogiem pieskaitāma lielvalstīm, tajā dzīvo 46 miljoni iedzīvotāju, no kuriem bezdarba dēļ ap septiņiem miljoniem katru gadu dodas peļņā uz ārzemēm, visvairāk uz ES valstīm. Carisma laikā ar savu neatkarības garu izcēlās Aizkrāces kazaki, kuri, kā zināms, rakstījuši visai izaicinošu atbildes vēstuli turku sultānam (tā gan neesot nosūtīta). Vēstules sākumu savulaik pat Hruščovs pieminēja – “Kāds gan tu Velnam bruņinieks, ja ar pliku pakaļu nevari ezi nospiest…”. Tagad, formāli spriežot, ir divi Ukrainas kārotāji – Krievijas impēristi ar Putinu priekšgalā un Eiropas Savienība, kura ar nozīmīgo kaimiņvalsti grib noslēgt integrācijas līgumu, kāds jau gadiem ilgi darbojas attiecībās, piemēram, ar Norvēģiju. Bet Janukovičs it kā aicina, sak, pievienošos tam, kurš nospiedīs ezi.Ukrainas situācija veidota jau Staļina laikā, kad golodomora rezultātā gāja bojā trīs miljoni ukraiņu, tos, kas palika dzīvi no lepnās aizkrāciešu saimes, nolikvidēja trīsdesmito gadu beigās. Tika sagrauts tautas genofonds. Iztukšotajās teritorijās iepludināja dažādu tautību krievvalodīgos, kuri strādāja ogļu šahtās un metalurģijā. Arī Hruščova dāvinātā Krima bija pilnībā iztukšota no pamatiedzīvotājiem tatāriem.Savukārt Ļvovas apgabals un citi Rietumukrainas novadi pašu briesmīgāko slepkavību laikā atradās Polijas pārvaldībā.Pievienošanās Putina lolotajai Eirāzijas savienībai Ukrainai gan dotu lētāku gāzi un noieta tirgu atpalikušajai rūpniecībai, bet šāds solis atpalicību arī iekonservētu uz ilgiem laikiem. Līgums ar Eiropas Savienību sola pašreizējās rūpniecības daļēju sagrāvi, lai, piesaistot investorus, visa ekonomika atdzimtu jaunā kvalitātē. Atkritienu varētu mīkstināt, ja vien Krievija turpinātu pirkt ukraiņu ražojumus, tostarp lidmašīnu dzinējus.Janukovičs un Azarovs sadomājuši sēdēt vienlaikus divās kamanās. Būdams bailīgs pēc dabas, Janukovičs pēc atgriešanās no Viļņas sarunām, kur bija atteicies parakstīt jau sagatavoto līguma tekstu ar ES, deva specvienībai “Berkut” rīkojumu izklīdināt miermīlīgi noskaņotu piketētāju pulciņu. Un “specnaži” arī rīkojās, vienu simtu slimnīcās, otru simtu cietumos. Beigās arī žurnālistiem tika gan sitieni, gan kāju spērieni. Tikai rezultāts bija pretējs cerētajam, vardarbība sadusmoja tūkstošus, Kijevas centrā sapulcējās ap 200 tūkstošiem protestētāju, bloķēja valdības ēkas, ieņēma pilsētas mēriju, bet Arodbiedrību namā izveidoja sacelšanās štābu. Ļaužu masā izdalījās labi trenētu sportistu pulciņš ar pasaules spēcīgāko bokseri Kļičko priekšgalā.Ukraina ir ļoti bagāta zeme ar ļoti nabadzīgu tautu. Aplamas privatizācijas rezultātā uzņēmumus vada laupītkāri iznireļi, kuri nerūpējas par jaunu tehnoloģiju ieviešanu ražošanā. Plašās melnzemes stepes, patiesa Eiropas maizes klēts, tagad tiek iznomāta ķīniešiem.Ja Ukrainas politiķi nespēs vienoties ar sašķelto tautu, tad var sākties pavisam liels sajukums, kas galu galā var novest pie valsts sadalīšanās. Ļvova un varbūt arī Kijeva tad stāsies Eiropas Savienībā un NATO. Bet Austrumu daļa grupēsies ap Harkovu un tieksies uz impēriju.Pati Krievija retorikā kļūst aizvien kareivīgāka. Aug militārie izdevumi, top jaunas lidmašīnas, atomzemūdenes un raķetes, un rezultātā jau budžeta līdzekļi izsīkuši līdz kritiskai robežai. Aug starpetniskie konflikti un novadu separātisma tendence, bet ikviens, kurš pareģo Krievijas sadalīšanos vairākās valstīs, tiek pasludināts par noziedznieku. Miljoni kvadrātkilometru neapdzīvoti, bet Maskavai aizvien maz. “Iemērkt kājas Indijas okeānā!” – tā savulaik impēristu sapni formulēja skandalozais Žirinovskis. Kas ķēniņam prātā, tas ākstam uz mēles.* * *Netiešā veidā Kremļa impēriskās tendences izpaužas arī Latvijā. Par to mums atgādina Nila Ušakova augstprātība un pretstāve Latvijas valdībai. Par to liecina neloģiskais jampadracis ap jauna premjerministra nominēšanu. Valsts prezidents Andris Bērziņš, protams, atklāti neteiks, kāpēc viņš noraida Arta Pabrika kandidatūru. Ne jau no NATO puses kādi iebildumi bijuši. Iebildumi nākuši no Krievijas vēstniecības, jo Krievijai nepatīk mūsu aizsardzības ministra konsekventā orientācija uz Rietumiem. Tāpat vēstnieku Vešņakovu tracina Pabrika izteikumi par tā saukto Uzvaras pieminekli un laipnību apmaiņa ar Ušakovu.Kam šajā gadījumā pakalpojis Andris Bērziņš? Tās lai paliek viņa sirdsapziņas mokas. Bet valdības krīzi var atrisināt, visticamāk, tas pats demisionēt sataisījies Valdis Dombrovskis.
