Iemesls šim rindām ir mana atgriešanās dzimtajā malā pēc svešumā pavadītiem 69 gadiem un divām dienām. (1944. g. 8. aug. līdz 2013. g. 10. aug.) Mans vārds ir Alberts Bērziņš, esmu dzimis 1926. gada 21. jūnijā Vijciema pagasta “Bundiņos”, kas vairs neeksistē. Iemesls šīm rindām ir pārdzīvojumi, redzot, kā grimst reiz raženā Latvija. Man jāsaka: kurp ej Latvija! Visvairāk man sāp vērtību ļaunprātīga iznīcināšana. Kā var uzcelt tiltu pār Gauju uz Smiltenes – Valkas ceļa un to neturēt kārtībā. Cik viegli un lēti tas būtu bijis jau pie pirmā rūsas plankuma – tikai īsi pakasīt un ar otu uztriept nedaudz krāsas. Pēc mana prāta, tagad tilta margas, kādas tās šobrīd izskatās, ir pilnīgi jāatjauno, jo to stāvoklis vairs neatļauj par jaunu pārkrāsot. Tā būtu nepiedodama līdzekļu izšķiešana. Tāpat tas ir ar bijušo abu mežniecību ēkām. Kā man stāstīja, tad vēl 70. gados ir notikusi rosīga dzīve. Tagad ēkas sabrūk. Kāpēc? Arī medību pils ir bēdīgā stāvoklī. Apmēram 10 tūkstoši hektāru ļoti labu mežu stāv novārtā, laikam viena cilvēka uzraudzībā. Ja latvieši paši nav spējīgi atrast pircējus, tad lai vēršas pie ebreju tautas, kā to darīja pirmā brīvās Latvijas valdība, kas ar Latvijas “zaļo zeltu” un bekoniem samaksāja Pirmā pasaules kara parādus un Latvijas latam sagādāja 100% zelta segumu. Ar laikrakstu “Ziemeļlatvija” iepazinos pie saviem radiem Vijciemā, kur sešus gadus slīpēju dēļus.Ar sirsnīgiem sveicieniem
P.S. A. Bērziņš vēstulei pievienojis 17 fotogrāfijas. Tās “Ziemeļlatvija” nodos muzejam.
