Nav gluži taisnība, ka nauda mēdz žāvēties vienīgi pasakās – noteiktās vietās un visbiežāk pilnmēness gaišās naktīs. Nesenie notikumi liecina, ka arī mūsdienās un realitātē nauda mēdz žāvēties Briselē. Par to strikti pārliecināti tie latvieši un arīdzan nelatvieši, kuri mūsu valsts premjeram pārmet neprasmi atrast pašu pilnāko naudas podu.
Laikam taisnība Polijas ārlietu ministram Sikorskim, kurš apgalvo, ka ar ES budžetu nav apmierināts neviens, un visvairāk sarūgtināti ir zemkopji. Neapmierināti baltieši, kuriem netika cerētais, neapmierināti vācieši, franči un grieķi, kuriem agrākos platībmaksājumus samazināja. Latvijas lauksaimnieki hektārmaksājumos ieguvuši – apaļos skaitļos – papildus simts eiro, savukārt franči vai angļi apmēram tikpat zaudējuši. Tā nav manipulēšana ar cipariem, jo, teiksim, Vācijas zemkopim zaudētie 12 procenti reāli naudas izteiksmē ir gandrīz tikpat, cik latvietim simts procentu.
Saprotams, ka visi grib vairāk. Un saprotams, ka pilnīgas līdztiesības nav. Ir iegansts pārmest valdībai, ka tā nav jaudājusi izkarot vēl vairāk. Te gribas jautāt: vai kāds patiešām cerēja, ka iegūsim itin visu, par ko esam klusībā sapņojuši? Nereāli sapņi nekad nepiepildās.
Par Latvijas pazemojoši zemajiem platībmaksājumiem iepriekšējā septiņgadu periodā gan mums palikušas aizvainojuma jūtas. Varam vainot tā laika valdību, bet būsim patiesi – arī paši zemnieki bija vainīgi. Ne visi, protams, bet tie, kas raduši blēdīties. Vieni centās izrādīties pārlieku nabagi, citi viltoja atskaites, lai krāptos ar nodokļiem.
Lai kurš būtu vainojams, latviešu zemkopis līdz šim juties pazemots. Bet atzīsim, ka knapināšanās mūsu arāju saimi ir norūdījusi tiktāl, ka turpmāk bagāto valstu konkurenti vairs īsti bīstami nebūs. Ja vien paši pratīsim iegūtos eiro taisnīgi sadalīt – bez savstarpējās skaudības.
Naudas politiskā komponente
Liela nauda raisa lielas politiķu kaislības. Tā kā zemnieki nav īsti apmierināti ar Briseles atvēlēto subsīdiju apmēru, aktīvi kļūst arī politiķi. Sak, redziet taču, kā mēs par jums cīnāmies, balsojiet arī turpmāk par mums. Saeimas deputāte Grigule pat pieprasa Dombrovska demisiju. Grigule jau vairākkārt demonstrējusi savas aktivitātes, un nu jau vajadzētu būt visiem skaidram, ka mums darīšana ar patoloģisku intriganti. Visspilgtāk tas bija vērojams jautājumā par Latvijas pievienošanos eirozonai.
Ja runājam par Briseles naudu, tad taisnība Inai Šteinbukai, kura par vislielāko prioritāti uzskata zinātnes finansējumu. Ja Latvija nopietni cer izlīdzināt dzīves līmeni ar vecajām Eiropas valstīm, tad vislielāko pienesumu var dot tā saucamās inovācijas, bet tās spēj nodrošināt tikai zinātne. Un no ārzemēm atpakaļ vispirms ir jāsauc tieši zinātnieki un inženieri.
Vai to sabiedrība kopumā spēj novērtēt? Liekas, ka pārāk daudzi ir gatavi uzgavilēt interneta kliedzējiem, kuri, teiksim, lielo izmaksu dēļ nozākā Nacionālo bibliotēku. Starp zākātājiem gan ir tādi gudreļi, kuri prasīt prasās, lai viņus pārkausētu Ibsena pogu lējēja kausā – sanāktu branga poga pie arhitekta Birkerta biksēm. Pārgudra zākāšanās vai draudi ar referendumiem nav produktīva politika.
Mūsu laikam ir tā savdabība, ka īsti nevaram prognozēt nākotni. Piemēram, skandalēšanās par ES platībmaksājumiem neņem vērā faktu, ka pēc gadiem pieciem eiro kurss jau būs krietni zemāks, jo dienvidvalstu milzīgie parādi daļēji tiek segti ar valūtas drukāšanu. Savukārt citu vektoru procesiem Eiropā var piešķirt ASV prezidenta Obamas piedāvājums parakstīt brīvās tirdzniecības paktu starp ES un ASV, kas nozīmētu muitas barjeru atcelšanu.
Britu premjera Kamerona skaļie paziņojumi par ieinteresētību izstāties no ES nav nopietni vērtējami. Anglija jau Tečeres laikā pauda vēlmi pēc īpaši izdevīgiem noteikumiem, jo darba ražīguma ziņā britu rūpnīcas nespēj konkurēt ar Vācijas stipri modernāko industriju. Kamerons daļēji panāca iecerēto, un ar to pagaidām pietiek politisko pozīciju stiprināšanai.
Nauda kaltējas arī Maskavā
Ir krietni liela sabiedrības daļa, vispirms jau Saskaņas centra elektorāts, kam tuvāka šķiet pēc naftas smaržojošā Maskavas nauda. Bet Putins nav tas vīrs, kurš savus ne visai sakarīgos pakalpiņus censtos dāsni atalgot. Ja gribētu, tad Ušakovs būtu panācis īpašas atlaides par Rīgas TEC-2 izmantoto gāzi, tas uzreiz salētinātu apkures tarifus.
Presē varējām lasīt, cik cildinoši par Krievijas ekonomiku izteicies Pēteris Avens, kura vectēvs bijis īstens piebaldzēns. Avena kungam ir daļēja taisnība, un mēs varam tikai nobrīnīties, ka Krievija nav sagruvusi pēc milzīgu apmēru zagšanām.
Zināmu jautrību raisa Krievijas politiķu, sevišķi Domes deputātu, dīvainības. Žurnālista Poznera it kā pārteikšanās krievisko īsinājumu “gosduma” nosaucot par “gosdura”, deva to rezultātu, ka vairs ne ar kādu autora atvainošanos jaunvārds no dzīvās aprites nav iznīdējams.
Putina ambiciozākais projekts ir Soču olimpiskā kompleksa būvniecība. Sākotnējā projekta sadārdzinājums vismaz pieckārtīgs. Krievijai trūkst savu celtnieku, tāpēc darbus veic viesstrādnieki no Vidusāzijas, kuri faktiski atrodas vergu statusā. Kad Putins iepazina pusgatavo tramplīnu, no visiem amatiem tika padzīts ietekmīgais uzņēmējs Bilanovs, kuru uzskata par Medvedeva cilvēku. Tramplīna sadārdzinājums un darbu kavējumi saistās ar starptautisko ekspertu prasību būvēt arī kārtīgas skatītāju tribīnes un apgādāties ar jaudīgu sniega ražošanas iekārtu. Kā atbalss notiekošajam internetā publicēts Bikova satīrisks dzejolis, bet kāda psihiatrijas speciāliste publicējusi zinātnisku pētījumu par Putina psiholoģisko portretu, diagnosticējot Krievijas prezidentam Klēvera-Bjusa sindromu, ko raksturo sava nemaldīguma apziņa, nespēja pieņemt nepatīkamu viedokli, milzīga tieksme pēc bagātības un vīrietiskās seksualitātes demonstrēšana.
Mani māc bažas par drosmīgo ārsti. Jo profesors, kurš savulaik diagnosticēja paranoidālo šizofrēniju Staļinam, drīz tika apcietināts un nošauts.
