Iegulties sniegā un, rokas vicinot, taisīt sniega eņģeļus. Cik jauki tas būtu! Bet varbūt arī auksti? Nē, labāk lai tie sniega eņģeļi paliek uz kādu citu reizi. Jo citādi man tagad jādomā, ko vilkt mugurā. Jāiet uz mežu. Ne jau nu ielas malā kupenā iekrist!Un vēl viens krāsains sapnis bēdīgi pārsprāgst kā caurdurts balons. Taču nevajag to pieļaut. Visas košākās dienas ir tās, kad cilvēks pārkāpj pāri ierastajiem rāmjiem un izdara kaut ko savai ikdienas rīcībai neraksturīgu. Vecumam nav nozīmes. Arī šajā teju aizvadītajā gadā ir 365 dienas, un mirkļi tajās, ko atceros ar smaidu, ir šķietami sīkumi. Piemēram, kad lielā meita pēc kopīgas pārrāpšanās par sētu uzslavē – “tu gan to veikli izdarīji”, vai nesot kolēģei no ēdnīcas traukā zupu, gadās uzskriet virsū otrai kolēģei, kura pēkšņi priekšā apstājas, un nogāzties ielu krustojumā, pupiņu zupai šķīstot uz visām pusēm. Ko jūs atceraties no aizvadītajiem gadiem? Vai to, kā gatavojāt ēdienu, tīrījāt māju, skatījāties televīzijas pārraidi, strādājāt savā darbā? Dienas, kas ir līdzīgas cita citai kā vienas olšūnas dvīņi, piemirstas tieši vienveidības dēļ. Vajag izgudrot ko tādu, kas kaut mirkli ļauj dzīvot, acīm mirdzot un sirdij no prieka vai laimes pukstot straujāk. Kā to panākt, visiem vienādas receptes nav. Taču kaut kas kopīgs tomēr ir, – nevajag slinkuma, baiļu vai aizņemtības dēļ atteikties no saviem sapņiem. Turklāt laiks rit arvien straujāk, dzīve uz priekšu joņo arvien ātrāk. Nevajag kavēties. Piemēram, jau kādu trešo sezonu atlieku vēlmi atkal pievērsties orientēšanās sportam, un atņemu pati sev patiesi jaukas emocijas.Ar tiem Ziemassvētku sapņiem un jaunā gada cerībām ir tāpat kā ar bitēm. Nekad nevar zināt, ko mūsu sapņi sadomās darīt. Varbūt paši no sevis piepildīsies, varbūt arī – ne. Tad nu jaunajā gadā vajadzētu tos papurināt, sabužināt, bet, ja neizdodas, meklēt ceļu pie tā bērna, kurš ikvienā no mums ir joprojām, kopš mūsu bērnības. Bērni ir dabiski un spontāni. Viņi neprāto, bet dara.Gribi, lai kaut kas piepildās? Tad rīkojies, cik tas ir Tavu iespēju robežās. Pat sīkumam ir nozīme, piemēram, viens smaids izraisa otru.
