Pašreizējā ekonomiskā krīze valstī ir samazinājusi iedzīvotāju pirktspēju, daudziem pasliktinājusi dzīves apstākļus. Valdība ieviesusi taupības režīmu, bet pie Saeimas nama piketē skolotāji un mediķi, pieprasot lielākas algas. “Ziemeļlatvija” vēlējās uzzināt, kā šajos spaidīgajos apstākļos jūtas uzņēmēji.Uzņēmējs sabiedrībā nav izņēmumsValkas tirdzniecības firmas SIA “K” valdes priekšsēdētājs Juris Krastiņš skaidro, ka uzņēmējs jūtas tāpat kā visi pārējie – ja klājas grūti pedagogiem, mediķiem un citiem strādājošajiem, tad grūti ir arī uzņēmējam, jo samazinās viņa piedāvāto preču noiets.“Dzīves līmeņa kritums skar visus, tādēļ nevar teikt, ka vienam ir labi, otram slikti,” apliecina J. Krastiņš.Viņš atzīst, ka pašreizējais laiks prasa pārorientāciju. “Veikalā pie bijušās Lauktehnikas tirgoju tehniskas ierīces un dažādas smērvielas. Esmu atteicies no luksus lietām un piedāvāju šajā jomā pirmās nepieciešamības preces. Arī to iepirkuma klāstu pie zemas pirktspējas var samazināt, lai ietaupītu. Ja mēs būtu specializējušies tikai uz luksus precēm, tad tagad finansēs sajustu pamatīgu kritumu,” saka J. Krastiņš.Cieto algu nevar samazināt Gribu zināt, vai krīzes apstākļos uzņēmējs ir spiests darbiniekiem maksāt mazākas algas. J. Krastiņš atbild, ka to nevar izdarīt. “Tā nav, kā daži iedomājas – ja firmas vadītājam klājas grūtāk, viņš sāk maksāt mazāk. To nevar izdarīt, jo to nepieļauj darba likumdošana. Cilvēkam ir viegli palielināt algu, bet atpakaļ to vairs nevar dabūt, jo tāda rīcība jāpamato. Var, protams, atteikties no prēmijām, bet arī tas ir diskutabls jautājums. Tas, ka lielajos ražošanas uzņēmumos, kur maksā pēc paveiktā, algas kļuvušas mazākas, nozīmē to, ka nav vairs tik daudz darba kā agrāk,” skaidro J. Krastiņš.Viņš piebilst, ka ar krīzi ir tāpat kā ar koku, kam divi gali. “Ko tad biznesmeņi dara, lai kaut kā tomēr tiktu vaļā no precēm? Viņi nolaiž uz leju cenu. Tagad, piemēram, nedaudz samazinājusies cena ir celtniecības materiāliem,” atklāj J. Krastiņš.Krīzi uzņēmējs izjūt, redzot, ka sāk trūkt naudas. Klienti ne vienmēr spēj samaksāt. Pircēji veikalus apmeklē retāk, mazāk arī iepērkas. “Šo iemeslu dēļ arī es visus savus maksājumus uzreiz nevaru veikt. Tad sāk nākt vēstules, kuras agrāk nesūtīja. Tā es jūtu krīzi,” saka J. Krastiņš.Izšķērdība nav izskaustaPēc viņa domām, tādai situācijai bija jārodas, jo krīzes ik pa laikam skar ekonomiku. “Nekad jau nebūs tā, ka viss ritēs tikai labi. Kaut kas ekonomikā nošūpojas, kā tagad, piemēram, Amerikā, un ar to arī sākas kritums. Latvijā krīze bija neizbēgama, jautājums tikai, cik liela vai maza tā varēja būt. Ja jau viss citādi būtu kārtībā, tad cilvēki saprastu – labi, sākušies grūtāki laiki, nu savilksim jostas un pārcietīsim. Diemžēl daudzās vietās atklājas nesaimnieciskums un izšķērdība, turklāt varas augšas sev neliedz neko. Tas sabiedrībā rada neapmierinātību un saasina situāciju. Viss izskatās tikai melnās krāsās. Ar ko tad ierēdņi ir labāki vai vajadzīgāki par citu profesiju pārstāvjiem, ka tikai viņiem ir tiesības saņemt ievērojami lielākas sociālās garantijas? Vai, piemēram, kādēļ tik liela nauda tiek maksāta tiem, kuri sēž dažādās lieluzņēmumu padomēs? Grūti saprast, kā cilvēks var pieņemt kompetentus lēmumus, strādājot astoņās vai 10 padomēs.Nezinu, vai kaut ko lielu var izdarīt, reizi ceturksnī divas trīs stundas nosēžot vienā padomē. Taču pieņemsim, ka šie cilvēki tiešām ir kompetenti un neaizvietojami. Tik un tā grūti taupības laikā rast pamatojumu, kādēļ viņiem par darbu vienā padomē maksā vairākus tūkstošus latu. Ja tāda nauda ir par dažu stundu pasēdēšanu padomē, tad jāteic, ka šie cilvēki krīzes laikā pelna vairāk nekā Brunejas princis. Patiesībā lieta ir vienkārša. Partijām vajag naudu un tās to paņem ar savu cilvēku palīdzību padomēs. No lielajām samaksām tiek gan pašiem sēdētājiem, gan partijām. Ar to arī var izskaidrot, kādēļ daudzu partiju finanšu sarakstos parādās dāsni ziedotāji. Tie ir tikai daži piemēri, kā tiek izņemta nauda no budžeta. Ja šo lietu nebūtu, varbūt mums klātos vieglāk,” domā J. Krastiņš.Varas turētāji nav brīviViņš par maldīgu dēvē uzskatu, ka pašreizējam premjeram vajadzētu tikai pareizi un stingri rīkoties un tad iestātos labāki laiki. “Tā domāt ir naivi un utopiski. Tas ir ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs. Ir rinda apstākļu, kuros ir gan sakritība, gan speciāli radītas situācijas, lai kāda noteikta persona nokļūtu pie varas. Virzoties uz augšu caur dažādiem politiskiem filtriem, šī persona aplīp ar saistībām. Kad nu virsotne sasniegta, tad cilvēks saprot, ka tur nokļuvis pēc tāda un tāda politiskā spēka gribas un palīdzības. Tas nozīmē, ka savā darbībā viņam jārēķinās gan ar valsts, gan attiecīgā politiskās elites grupējuma interesēm. Visu nosaka tas, uz kuru pusi šis cilvēks vairāk darbojas – tautas vai to labā, kas stāv viņam aiz muguras. Man šķiet, ka pašlaik šīs šūpoles vairāk nosvērušās uz elites pusi, jo ir vesels klāsts muļķīgu lēmumu, kas veicina vien naudas tērēšanu,” spriež J. Krastiņš.Kā paraugu, kurš no varasvīriem pratis šīs lietas sabalansēt, uzņēmējs min Aivaru Lembergu. Viņš taisījis gan naudu, gan daudz devis pilsētas attīstībai. Rūpju nekad netrūkstRunājot par izeju no krīzes, uzņēmējs uzskata, ka šis process jāvērtē pasaules kontekstā. “Ir gan arī biznesmeņi, kuriem krīze ir izdevīga, jo uz tās rēķina var iedzīvoties. Piemēram, krītoties naftas cenām pasaulē, degvielas cenas diezgan jūtami samazinājās Igaunijā, pie mums bija kā bija. Daudz kas atkarīgs arī no tā, cik lieli vai mazi negauši biznesā būs vadošie,” uzskata J. Krastiņš.Viņš nedomā, ka pašreizējā laika skeptiskais noskaņojums varētu būt iemesls uzņēmējdarbības pārtraukšanai. “Mūsu ikdienā ar rūpēm bieži jāsaskaras. Tomēr pēc tām atkal kaut kas izdodas un lietas sāk virzīties uz priekšu. Jāstrādā! Domāju, ka šajā laikā visdiskomfortāk jutīsies tie, kuri līdz šim dzīvoja labi un sev visu atļāva. Šiem biznesmeņiem būs grūti samierināties ar to, ka no lepnākas automašīnas vajadzēs pārsēsties vienkāršākā un nevarēs vairs atļauties algot trīs sekretāres. Tomēr tāda tā dzīve ir,” apliecina J. Krastiņš.
