Kad medijos izskan lūgums palīdzēt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vai arī tad, kad notikusi nelaime, man iesāpas sirds. Tādos brīžos apjaušu, ko es sūrojos, ja kāds kaut ko pārmet vai vienkārši uznācis besītis. Es taču redzu šīs pasaules krāsas, dzirdu skaņas, jūtu zemi zem kājām. Pārējais ir atkarīgs no tā, kādās krāsās mēs paši savu dzīvi veidojam un redzam. Diemžēl ne visiem tas ir lemts, kāds piedzimst ar īpašām vajadzībām, ar citu kaut kas nelāgs atgadās. Lasot komentārus kolēģa Aivara Zilbera rakstā par mazo, neredzīgo meitenīti Tvnet portālā, pārņēma īpaša sajūta. Cilvēki rakstīja, ka tā taču nav liela summa (vienai operācijai 1500 latu) un kopā mēs to varam saziedot. “Mani pieci lati I-bankā aizgāja arī bez reģistrācijas Nr. Lai veicas ieraudzīt šo krāsaino pasauli! Noziedoju piecus latus, aicinu arī pērējos ziedot, + 25, +5 (tāds nieks) arī no manis. Lai izdodas un meitenīte aug vesela un redzīga, malači, latvieši, mēs varam viens otram palīdzēt arī bez valdības atbalsta.” Šie un vēl daudzi citi komentāri ir aizkustinoši, jo patiešām, kopā varam paveikt daudz. To pierādīja arī LNT rīkotā Labestības diena, kurā latviešu tauta, nevis simts “gudrās” galvas, palīdzēja daudziem. Protams, lasot komentārus, ik pa brīdim galvā iezagās doma, ja nu kāds tikai ākstās. Tomēr tas būtu diezgan nežēlīgi. Bet tā nenotika, cilvēki Latvijas Sarkanā Krusta Valkas komitejas bankas kontā pavisam ieskaitījuši 3841 latu. Jācer un jātic, ka mazajai meitenītei operācijas būs veiksmīgas un viņa redzēs sauli uzlecam un vakarā norietam. Ieraudzīs mammu un tēti.
