Pagājušajā nedēļā sabiedrības viļņošanos izraisīja tiesībsarga Jura Jansona rīkotā diskusija “Par cilvēktiesībām uz pieejamu un kvalitatīvu veselības aprūpi Latvijā”. Pētījums apliecina, ka ne diagnoze, ne rinda nevar būt iemesls šķirot pacientus, kurš saņems valsts apmaksātu palīdzību un kurš ne. Šīs lietas regulē Ministru kabineta noteikumi, kuros voluntāri pasaka, ko ārstēt un ko ne, kam stāvēt rindā un mazliet maksāt, kam nestāvēt rindā un maksāt visu pašiem. MK noteikumus var interpretēt tik dažādi, ka pastāv lieli korupcijas riski. Piemēram, noteiktajā dienā telefoniski piesakoties pieņemšanai pie kāda speciālista saskaņā ar ģimenes ārsta norīkojumu, jau piecas minūtes pēc pieteikšanās sākuma dzirdam atbildi, ka valsts apmaksātās kvotas ir beigušās. Saprotami, ka rindas organizētājam ir iespējams ārpus kārtas pierakstīt savu radinieku, paziņu vai, nedod Dievs, to darīt par atlīdzību. Papildu tam, ka katastrofāli trūkst naudas, aizvien biežāk cilvēki sūdzas par mediķu attieksmi pret pacientiem, tostarp arī bērniem un veciem cilvēkiem. Negatīvu un sāpju pilnu attieksmi nesen piedzīvojusi no Bauskas Rīgā ieradusies mamma ar bērnu. Kaut arī viņas dēlam ļoti sāpēja vēders un bija augsta temperatūra, ārsts, trīs reizes uzspiežot bērnam uz vēdera un apskatot kaklu, uzstādīja diagnozi – vēdera gāzes – un ieteica doties mājās. Tikai nākamajā dienā pēc mammas neatlaidīgiem lūgumiem bērnu pārbaudīja un operēja apendiksu, izglābjot viņu no nāves. Nupat kāda pensionāre no Valkas atklāja savus nepatīkamos piedzīvojumus Vidzemes slimnīcā. Pēc vairāku stundu gaidīšanas uzņemšanas nodaļā viņai naktī nelaipni pasacīts, ka slimnīcā vietu nav un nepieciešamo palīdzību var saņemt pie ģimenes ārsta. Tā gadās. Diemžēl pārlieku bieži.
