Mārīte Magone, pašdarbniece, sociālā darba speciālisteNo Jāņiem jauns dzīves cēliensJāņi man, pirmkārt, ir dzīves ritma pakļaušana dziesmu draugu kopas “Nāburgi” aktivitātēm. Šogad to ir daudz. Otrkārt, šie svētki man saistās ar lauku puķēm. Nevaru vien sagaidīt to mirkli, kad 23. jūnijā tikšu pļavā, lai uzpītu gan vainadziņu, gan savāktu savvaļas ziedu pušķi mājām. Man patīk tā sajūta, kad, šķiet, visi augi ir enerģijas pārpilni. Tas ir burvīgi, un es alkstu šīs sajūtas.Ja Renārs Kaupers uzskata, ka viņam gads sākas paša dzimšanas dienā 1. septembrī, tad man jauns dzīves cēliens saistās ar Jāņiem. Katri Jāņi man ir bijuši atšķirīgi. Iepriekšējos gados lielākoties svinējām ģimenes lokā pie dēla. Šogad izvēlējos doties uz “Rūdolfiem” Sinevillā, kur, manuprāt, gaidāma interesanta un daudzveidīga programma. Tā es pamatīgāk izbaudīšu atvaļinājumu. Pirms šī notikuma Jāņus kopā ar “Nāburgiem” svinēsim ezera krastā. Nupat nopirku biezpienu un pienu. Pēc ilga laika mēģināšu pagatavot sieru. Grūti paredzēt, kā izdosies.
Jānis Sīmanis, pensionārsKad vairākums dodas pie mazākumaMan personīgi Jāņi ir kā pārpalikums vai atliekas no kādreiz Eiropā un pasaulē svinētajiem tautas svētkiem. Tas izpaužas šašlika ēšanā un sombrero valkāšanā. Jāņi un Zāļu vakars ir pārtaisīts par Līgo svētkiem. Tas notika pirmās Latvijas brīvvalsts laikā 30. gados pēc Emīļa Melgaiļa rosinājuma.Protams, es svinu šos svētkus kā nu kuro reizi pastāvošās reālās nabadzības ietvaros, neatkarīgi no svētku dalībnieku skaita. Vislabāk atmiņā man palikuši Jāņi, kuru laikā gatavoju diplomdarbu, beidzot Mākslas akadēmiju. Tieši pusnaktī izgāju laukā un redzēju, cik Rīga ir tukša. Neviena cilvēka, vien attāli bija dzirdamas neskaidras balsis, dziedot “kačai, kačai”.Vienīgā konkrēti plānojamā lieta Jāņos ir dziesmu dziedāšana. Viss pārējais ir improvizācija kolektīvisma gaisotnē. Manuprāt, Jāņi ir latviešu potlačs, ko kādreiz svinēja indiāņi. Tas nozīmē, ka varenākais ap sevi savāc pārējos, visi kopā dzied un dejo, bet vadonis izdala savu mantību un dodas pasaulē. Tā viņš apstiprina, ka ciltī ir stiprākais. Latvijā dažs nabags aiz savas bramanības ir gatavs atdot visu, lai šajos svētkos izrādītos. Jāņi ir svētki, kuros latviešu tautas vairākums dodas pie mazākuma. Ja pagājušā gadsimta 70. gados pilsētās dzīvoja ap 70 procentiem iedzīvotāju, tad nu šis skaitlis varētu būt ap 90. Šie 90 dodas pie saviem atpalikušajiem lauku radiem, tātad atlikušajiem 10 procentiem, turklāt, labākajā gadījumā, domājot, ka viņi ir muļķi. Pēc tam, kad visi lauku labumi ir noēsti, pilsētnieki pazūd tālēs zilajās, kur galvenā nodarbošanās ir naudas taisīšana. Un tā līdz nākamajiem Jāņiem.
Līga Veinberga, Ērģemes bērnu nama – patversmes direktoreVienmēr svētku mutuļa vidūNu jau apmēram 40 gadus Jāņus svinam vienā un tajā pašā vietā Pļaviņās, kur atrodas senču mājas. Tas notiek jau piecās paaudzēs. Aizgājušās paaudzes vietā aizvien nāk jauna un tā viss turpinās. Svinības notiek pļavā pie ozola, kur kādreiz mums ar vīru Aldi notika kāzas. Tiesa, vecais ozols ir zibens sasperts un savu mūžu beidzis, taču līdzās aug jauns, un nekas mūsu rituālā nav jāmaina. Viss notiek, kā vienmēr – plūcam puķes, pinam vainagus, baudām tradicionālos Jāņu ēdienus un alu, lecam pāri ugunskuram. Šo nodarbi nespēj aizkavēt nekas. Vienu reizi, kad mugurā gandrīz bija jāvelk kažoks, turklāt ļoti lija, ugunskuru sarīkojām mājas lielajā istabā. Uz pīrāgu pannas sabērām ogles un lekšana pār to notika neatkarīgi no laika mājas ārpusē. Līgo vakarā, kad visi darbi apdarīti, dodamies lasīt naktsvijoles.Mans vectēvs bija Jānis, tēvs – Pēteris, es esmu Līga. Nekad nejūtos apdalīta. Vienmēr esmu saņēmusi savu daļu Jāņuzāļu un dāvanas. Tāpēc, cik vien šīs svinības atceros, esmu bijusi svētku mutuļa vidū.
