Zinātāju aprindās Bilskas pagasta zemnieku saimniecības “Kalējiņi 1” vārds komentārus neprasa. Tā ir viena no Latvijā modernākajām piena lopkopības saimniecībām. Šoruden Zemkopības ministrijas rīkotajā valsts mēroga konkursā “Sējējs 2013” “Kalējiņiem 1” un tās vadītājam Kasparam Putrālim piešķirts godpilnais laureāta nosaukums konkursa lopkopības grupā.
Jau agrāk Kaspars neliedza savu pieredzi kolēģiem un kopā ar sadarbības partneriem rīkoja saimniecībā vērienīgas konsultāciju dienas visas Latvijas mērogā. Pēc panākumiem “Sējējā ” interesenti braucot uz “Kalējiņiem 1” vēl biežāk, jo viņiem tur ir, ko redzēt.“Man patīk, ka saimniecībā viss ir sakopts, tīrs un visi priecīgi strādā. Pašam atliek tikai ģenerēt jaunus plānus,” intervijā “Ziemeļlatvijai” atzīst Kaspars.Viņa teiktais uzbur lauku idilli. Taču, pat ja tā tas arī ir, šobrīd sasniegtais saimniekam nav pasniegts kā skaisti iesaiņota dāvana. Pirms vairāk nekā 10 gadiem Kaspars savu senču mājās “Kalējiņi” netālu no Bilskas pagasta Lobērģiem sāka saimniekot gandrīz no nulles. Viņa starta kapitāls bija 30 hektāri zemes, vecs traktors “Belarus”, 18 labi koptas šķirnes Latvijas brūnā govis, kredīts bankā un stingra apņēmība ieviest Latvijā Amerikas Savienotajās Valstīs lauksaimniecības nozarē redzēto un uzzināto.
Lūzuma punkts notika AmerikāIespējams, Kaspars un viņa brāļi Kristaps un Jānis ir jau sestā dzimtas paaudze, kas saimnieko “Kalējiņos”. Pēc nostāstiem, viņu senčiem šajā pusē iedota zeme mežā, kur līst līdumus, tāpēc te arī apvidus ir paugurains, augsne gan smilšaina, gan kūdraina, jo apkārt ir liels purvs.Pirmajā Latvijas brīvvalstī “Kalējiņi” bija iekopta lielsaimniecība. Tās saimniekus, Kaspara vecvecākus Ainu un Juri Kauliņus, padomju vara vēlāk izsūtīja uz Sibīriju. Tur piedzima Kaspara mamma Anna. Kad ģimenei atļāva atgriezties Latvijā, viņiem paveicās atkal dzīvot “Kalējiņos”, kuras māju jaunie iemītnieki bija paguvuši papostīt. Ja vajadzēja krāsni kurināt, tad pēc malkas kāpuši bēniņos nozāģēt kaut ko iekuram noderīgu.Kaspara bērnībā par Ulmaņlaikiem lieki nerunāja, tāpēc par dzimtas vēsturi viņš vairāk uzzināja tikai tad, kad sākās tautas Atmoda. Taču “Kalējiņu” aura jeb senču asinsbalss viņu savā varā paņēmusi arī bez vārdiem, jo tieši dzimtas ieaudzināto, no paaudzes paaudzē nodoto vērtību dēļ Kaspars ir tur joprojām un saimniecība mūsdienās zeļ un plaukst.“Mēs, kā jau īsta latviešu ģimene, strādājām no rīta līdz vakaram,” savu un brāļu bērnību atceras Kaspars. “Tas mums bija dzīvesveids. Kad mācījāmies pamatskolā, citi skolasbiedri brauca uz baļļukiem vai citur izklaidēties, bet mēs bijām siena pļavā, kolhoza cukurbiešu tīrumā vai citos darbos. Bijām tā audzināti, ka palīdzējām vecākiem, un tas bija pašsaprotami.”Kaspara mamma Anna kopa kolhoza buļļus, bet tēvs Tālis bija kolhoza šoferis. Ģimenei bija arī sava piemājas saimniecība un lopu un putnu saime, cik nu tā laika iekārta atļāva: pāris gotiņas, cūkas, aitas, pīles, vistas, tītari.Pēc Smiltenes vidusskolas absolvēšanas Kasparam ilgi nebija jādomā, ko studēt. Viņš iestājās Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Lauksaimniecības fakultātē, Agronomijas nodaļā. Tas bija ļoti labs laiks, atceras Kaspars. Viņš iesaka visiem jauniešiem studēt, jo augstskolas lomu vērtē kā ļoti svarīgu – “tu attīsti savas smadzeņu šūnas, lai spētu tālākajā dzīvē uzņemt ļoti daudz informācijas”. Tieši studiju laikā Kaspara dzīvē notika liktenīgs pavērsiens. Viņš mācījās pēdējā kursā, kad LLU ieradās ārzemju latvietis, agronoms Juris Plēsums un aicināja studentus piedalīties konkursā par īslaicīgu pieredzes apmaiņu jeb darbu ASV, lauksaimniecības nozarē. “Biju jauns un traks, pieteicos, izturēju lielu konkursu un tieši pirms valsts eksāmena aizskrēju uz Ameriku uz veselu gadu,” atceras Kaspars.Tur latvietis strādāja kādā ģimenes fermā, baroja teļus, gulēja vagoniņā un papildu mācījās angļu valodu un lasīja no bibliotēkas pasūtītās grāmatas par lauksaimniecību.“Tas laikam man bija lūzuma punkts uz labo pusi, jo sapratu, kā top bizness. Vienmēr būšu pateicīgs Amerikai par iegūto pieredzi, un man vienmēr patīk atgriezties Amerikā. Profesionālos pieredzes braucienos uz ASV aizbraucu reizi trijos vai četros gados un, manuprāt, visu to labāko es esmu atvilcis uz šejieni. Varat braukt un skatīties uz “Kalējiņiem 1” jaunākās tehnoloģijas, kādas pasaulē ir piensaimniecībā,” ar paveikto lepojas Kaspars.
Aizgāja no tirdzniecības bāzes Pēc atgriešanās no ASV Kaspars pabeidza bakalaura studijas LLU, iestājās maģistrantūrā un sāka strādāt tirdzniecībā, kas arī esot viņa aicinājums. Piemēram, Kaspara vectēvs bija apvidū pazīstams laba alus brūvētājs, un, mazdēla pamudināts, kopā abi sākuši braukāt pa kapusvētkiem un tirgiem, pārdodot pašbrūvēto miestiņu. “Katram cilvēkam kaut kas ir iedots no Dieva, un, ja ir potenciāls, kāpēc to neizmantot?” uzsver Kaspars. Tirdzniecībā viņš strādājis uzņēmumā “Firma Madara ‘89” un ir pateicīgs tā vadītājam Egilam Butkam par viņa skolu, bet vēlāk Valmierā vadījis vairumtirdzniecības bāzi. Tas bija laiks, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā un mūsu valstij arī lauksaimniecībā radās vilinošas iespējas iegūt Eiropas fondu līdzfinansējumu, vajadzēja vien rakstīt projektus.Tad arī Kaspars nolēma strādāt tikai “Kalējiņu -1” labā. “Fiziski vairs nespēju abus darbus apvienot. Tajā laikā man bija laba alga, aptuveni 600 latu. Daudzi teica, ka esmu traks, pametot tādu darbu un aizejot uz nekurieni, taču es teicu, – nē, man laikam tas ir aicinājums būt šeit un izveidot saimniecību, par ko būtu prieks pašiem un citiem un caur to palīdzēt Latvijas tautai, stāstot un rādot, kā pats līdz tam esmu ticis. Un, ja mums dzīvē uzdots pildīt kādu misiju, tad tā arī darām. Nevajag izniekot savu laiku citās nevajadzīgās lietās.”Tā nu Kaspars ar Zemkopības ministrijas un Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centra atbalstu viens no pirmajiem Latvijā “Kalējiņos 1” īstenoja SAPARD pirmo tipveida projektu valstī – uzbūvēja govju nepiesietās turēšanas kūti. “Lieta, ko es risinu, vai projekts, ko veidoju, ir ar 110 procentu izdošanos, jo man ir raksturīgi sasniegt visus izvirzītos mērķus. Ja mani izmet pa pirmajām durvīm, eju pa otrajām vai trešajām, kamēr tieku iekšā,” neatlaidību kā vienu no sava rakstura izteiktākajām īpašībām nosauc Kaspars.Un vēl par panākumu atslēgu viņš uzskata mērķtiecīgu finanšu izlietojumu biznesam, netērējot naudu personīgajām vajadzībām – jaunai automašīnai, mājas remontam un tamlīdzīgi, kamēr uzņēmums nav stingri nostatīts uz kājām. “Visus 11 gadus naudu ieguldīju tikai lauksaimniecībā. Mēs neko neatļāvāmies sev, un tas ir normāls bizness. Vispirms ir jāuzaudzē tauki un tikai tad var sākt normāli strādāt. Mēs saprotam, kā rodas nauda un ko nozīmē krāt katru santīmu un tikt pie lata, jo mums visās paaudzēs ir grūti gājis. Esam cīnījušies un tagad gribam pierādīt, ka spējam būt labākie starp citiem,” uzskata “Kalējiņu 1” saimnieks. Adrenalīnu saķer ArmēnijāKopā ar Kasparu “Kalējiņos 1” saimnieko arī viņa brāļi. Kristaps atbild par telītēm, kas ir ļoti atbildīgs darbs, jo nepieciešams daudz zināšanu, lai izaudzētu potenciāli labu govi, piebilst Kaspars. Jāņa pārziņā ir tehnika un kombikorma ražotne. Saimniecības dzinējspēks ir arī brāļu mamma Anna, pēc profesijas zootehniķe. Viņa katrai 420 galvu lielā ganāmpulka govij iedevusi vārdu un katru piena devēju arī atpazīst pēc skata.Uzņēmumā strādā arī Kaspara sieva Aiga. Viņa ir grāmatvede un ļoti liels vīra palīgs, rakstot projektus gan savai saimniecībai, gan tās klientiem, jo konsultācijas ir pati jaunākā “Kalējiņu 1” nozare. “Laikam kāds tiešām mūs vada,” domā Kaspars, stāstot, kā iepazinās ar Aigu. Sākot saimniekot, jaunais uzņēmējs maksājumu uzdevumus kārtoja Hipotēku bankas filiālē Smiltenē, kur strādāja Aiga, un skaistā meitene viņam iepatikās tik ļoti, ka Kaspars dažādus pārskaitījumus veica arvien biežāk, lai tikai redzētu jauno bankas darbinieci. Sirdij nepavēlēsi, un Kaspara sirds, kā izrādījās, piederēja meitenei, kuras senči mitinājušies kaimiņos no “Kalējiņiem”.“Mūsu saimniecības pa taisno ir tikai kilometra attālumā. Es ar Aigas vecotēvu tajā mājā pat kādreiz esmu mūrējis krāsni,” par sakritību pabrīnās Kaspars.Aigai un Kasparam ir trīs bērni: Eduards Dāvis (astoņi gadi), Katrīna Anna (četri) un Jānis (divi gadi).Ģimene dzīvo Bilskā, kur savulaik nopirka vecu māju, ko pakāpeniski atjauno. “Kalējiņu” dzimtas mājā saimnieko Kaspara mamma, brāļi ar savām ģimenēm un onkulis. Tēvs Tālis nu jau ir viņsaulē.Kasparam ir daudz plānu, kā vēl pilnveidot saimniecību. “Varu attīstīt lopkopību, kombikorma biznesu, savu konsultāciju centru vai firmu. Esmu arī domājis par biogāzi un pārstrādes uzņēmumu. Latvijā iespēju ir ļoti daudz,” uzskata uzņēmējs.Viņš arī secina, ka dots devējam atdodas, – jo vairāk sniedz citiem, jo vairāk iegūst atpakaļ. “Esmu ļoti pateicīgs savai “Kalējiņu 1” komandai. Uzskatu, ka tā ir labākā Latvijā, uz kuru varu droši paļauties,” uzsver Kaspars. Viņam tas ir ļoti būtiski, jo bieži “Kalējiņu 1” saimnieks ir ārzemēs, pārsvarā profesionālos pieredzes apmaiņas braucienos. Šoruden Kaspars bija Gruzijā kopā ar Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centra speciālistiem, lai redzētu lauksaimniecības tendences šajā zemē, un Armēnijā, kur ieradās pēc paziņu ielūguma. Kaspars iepriekš palīdzēja armēņu kolēģiem atlasīt Vācijā Holšteinas šķirnes govis ciltsdarba izkopšanai un saņēma uzaicinājumu apskatīties, kā telītēm tālajā Kaukāza zemē klājas.
