Aizvadītā gada decembrī Parīzē norisinājās globālā klimata izmaiņām veltīta konference, kurā pēc ilgas stīvēšanās tika pieņemti mūsu visu nākotnei būtiski lēmumi. Svarīgākais lēmums tas, ka nepieciešams nopietni samazināt akmeņogļu un naftas produktu izmantošanu enerģijas (elektrības un siltuma) ražošanā, pārejot uz tā sauktajiem atjaunojamajiem enerģijas avotiem, kas nerada oglekļa dioksīda gāzi, ko uzskata par galveno siltumnīcefekta radītāju.Tajā pat laikā ir ne mazums apšaubītāju, kuri meklē argumentus tam, ka nekāda globālā sasilšana nenotiek. Starp šādiem apšaubītājiem arī mūsmājās uzradies žurnālists Juris Paiders, kurš manipulē ar Latvijas teritorijā veiktajiem novērojumiem. Ja vērtējam tikai ciparus par gada vidējo temperatūru, tad Latvijā patiešām būtiskas izmaiņas neatradīsim, bet tajā pat laikā nav grūti konstatēt, ka ziemas kļuvušas siltākas, bet vasaras vēsākas, tāpat pavasari un rudeņi kļuvuši garāki, kas nozīmē, ka augu veģetācijas periods kļuvis ilgāks. Tas, protams, nav nekas traģisks, bet to mēs labi zinām, ka Latvija atrodas no klimata ekstremālijām daudzmaz pasargātā vietā.Viss izskatās pavisam draudīgi, ja palūkojamies pasaules mērogā. Ja uzskaitām trīs lielākos apdraudējumus – ilgstošu sausumu, plūdus un viesuļvētras –, tad varam secināt, ka pēdējo gadu desmitu laikā šo stihiju posts mūsu planētu piemeklējis trīs reizes vairāk un postošāk nekā astoņdesmito gadu sākumā. Polārajos apgabalos – Grenlandē un Arktikā – gada vidējā temperatūra pieaugusi par nepilniem sešiem grādiem, strauji kūst ledāji un Sibīrijas mūžīgā sasaluma plašumi, un dabas draugi jau nopietni uztraucas, ka bojā var aiziet gan leduslāči, gan sudrablapsas. Nedaudz lēnāki sasilšanas procesi notiek Antarktīdas krastos, bet arī tur jau vērojami dažu pingvīnu sugu dzīvotņu apdraudējums. Pastiprināti kūst arī augstkalnu ledāji, kas nākotnē draud izraisīt upju noteces izmaiņas. Reizē ar atmosfēras gaisa sasilšanu ievērojami pieaug okeānu un jūru ūdeņu temperatūra, turklāt nemitīgi ceļas okeānu ūdens līmenis, apdraudot cietzemi, postot koraļļu rifus. Vairākas salu valstiņas Klusajā un Indijas okeānā draud aiziet zem ūdens. Kā kuriozu varu pieminēt Lielbritānijai piederošās Malvinu salas, kuru dēļ savulaik Tečere uz turieni sūtīja karakuģus, lai padzītu argentīniešu kareivīgos ģenerāļus. Vai bija vērts?Tomēr tie, kuri visu uzmanību pievērš oglekļa dioksīda izmešu mazināšanai, nepietiekami novērtē to ietekmi, kādu uz cilvēku dzīves kvalitāti atstāj neapdomīga hidroenerģijas izmantošana. Spilgts piemērs ir Mekongas upe, uz kuras Ķīna veido hidrostaciju kaskādi ar diviem desmitiem aizsprostu. Vēl trauksmaināku situāciju dara fakts, ka arī Laosa un Kambodža savā upes posmā veicina spēkstaciju būvi, nopietnas problēmas radot Vjetnamas rīsu audzētājiem, kas pašlaik ir lielākie rīsu eksportētāji. Un tas tiek darīts seismiski aktīvā teritorijā, un kas var notikt, ja zemestrīce sagrauj kaskādes augšējo aizsprostu?Pagaidām no ekonomiskajām lielvalstīm par dabai draudzīgas enerģijas ieguvi domā Vācija, mūsdienās līdz 27 procentiem elektroenerģijas saražojot vēja parkos, ar saules baterijām vai biogāzes ražotnēs. Aizvadītās vasaras jūlijā bijis brīdis, kad Vācijas ziemeļdaļā pūtis stiprs vējš, kamēr dienvidu zemēs valdījusi koša saule – tad šīs iekārtas saražojušas trīs ceturtdaļas valstij vajadzīgās elektroenerģijas. Tiesa, visa šī programma, ko vācieši sauc par energiewende (enerģijas revolūciju), aizstāj galvenokārt atomelektrostacijas, kuras tuvāko gadu laikā paredzēts slēgt vispār. Un vācieši gatavi samierināties ar to, ka tagad elektroenerģija kļuvusi dārgāka.Latvija no Vācijas noteikti var pamācīties, kā tur tiek darbinātas biogāzes iekārtas. Pirmkārt ar biogāzi darbināmās iekārtas tiek ražotas sērijveidā, atliek nopirkt un uzstādīt, pievadīt no mēslu krātuvēm tur fermentēto metānu, un viss notiek. Elektrību kopējā tīklā vai pašpatēriņam, siltumu dažkārt pa cauruļvadiem novada uz tuvāko pilsētiņu vai citur. Kamēr Latvijā par katru šādu projektu notiek milzu cīniņi un protesta demonstrācijas, Vācijā cilvēki masveidā ar saviem līdzekļiem piedalās ražotnes finansēšanā, nereti par dalībniekiem kļūst līdz simtam personu.Klimata saglabāšanai liels apdraudējums ir arī masveida mežu izciršana, jo meži, galvenokārt tropiskie lietusmeži, asimilē lielu daudzumu atmosfēras oglekļa. Šajā ziņā cerības saistās ar mežu stādīšanu visur, kur tas izdevīgi. Interesants piemērs Izraēla. Kad valstij nācās uzņemt dažus tūkstošus arābu bēgļu, viņus sākumā izvietoja Telavivas nomalē vagoniņos un lika strādāt, proti, visi darba spējīgie devās tuksnesī stādīt kokus un sagādāt tiem valgmi. Šo pieredzi būtu derīgi izmantot arī eiropiešiem – lai pabalstus nopelna paši.Klimata izmaiņām ir arī tās sekas, kas saistās ar dzīvnieku un savvaļas augu pārvietošanos uz jaunām dzīvotnēm. Mazāk pielāgoties spējīgie dzīvnieki vispār aiziet bojā kā suga, un ne vienmēr spēj palīdzēt rezervāti un aizsardzības likumi. Tikmēr par kaitīgām uzskatītās sugas parasti ir spējīgas pielāgoties agrāk neapgūtos reģionos. Teiksim, Ziemeļamerikas lauksaimnieku posts ir no Krievijas dienvidiem ar labības graudiem iekļuvušais kūleņotājs – dadzim līdzīgs paliels kamols, kas nogatavojies vējā ripo pa laukiem, visur sējot savas sēklas. Mani vecāki pieredzēja, ka Pirmā pasaules kara gados Vidzemē cauri braucošie kurzemnieki ievazāja pērkones, no kurām pirmajos kolhozu gados visi tīrumi bija dzelteni. Mūsdienās dārzus okupē sīkziedes jeb galinsogas, kuras vācieši sauc par franču nezāli, ukraiņi par baltkrievu puķi utt. Grūti apkarojama vaisla. Tie tikai daži piemēri. Vārdu sakot, gan klimata izmaiņas, gan cilvēku mobilitāte un tirdzniecība rada aizvien pieaugošas problēmas.
