Ziemassvētki man vienmēr bijuši gaidīti svētki, jau kopš mazotnes tie ir brīnumiem pilni. Agrāk Ziemassvētku vakarā pulcējāmies laukos pie vecmāmiņām un vectētiņiem Rankā. Atceros, kā bērnībā ar māsu bijām izlasījušas, ka Ziemassvētkos pusnaktī jāiet uz kūti, jo tur notiekot brīnumainas lietas – visi dzīvnieki runājot. Visvairāk gribējās dzirdēt, kā runā sivēni un mana gotiņa Zīle. Jāatzīst, ka tā arī šo brīnumu nepiedzīvoju, jo vienmēr aizmigu jau pirms pusnakts. Pagājis krietns laiks kopš tiem svētkiem, kad vajadzēja pakāpties uz krēsla, lai uzliktu zvaigzni egles galotnē un ar nepacietību gaidīt Ziemassvētku vecīti, taču manī vēl joprojām nav zudusi mazās meitenes ticība brīnumiem, tie patiešām notiek. Tas ir pats patīkamākais, kad nezini, kas īsti sagaida. Pagājušajos Ziemassvētkos, skatoties, kā aiz loga rotaļājas sniegpārslas, iezvanījās telefons, tas bija svešs numurs. Šķiet, kas gan tur īpašs, jo svētku reizēs cilvēki piezvana viens otram un vēl labu. Zvans bija no jauka cilvēka, ar kuru iepriekš esam bijuši vienos un tajos pašos pasākumos, taču nebijām pazīstami. Saruna ilga tikai pāris minūtes, bet to atceros vēl šodien. Tagad šķiet mazliet amizanti, ka toreiz no pārsteiguma man trūka vārdu, jo nu jau svešinieks kļuvis par labu sarunu biedru. Zinu, ka arī šie Ziemassvētki būs emocijām bagāti, jo brīnumi notiek ar tiem cilvēkiem, kuri tiem tic. Vēlu arī jums, mīļie lasītāji, piedzīvot brīnumu!
