Partiju sarunas, kādu veidot jauno valdību, ieilgst aizvien vairāk. Turklāt cēlonis tam nebūt nav viedokļi par valsts attīstību, bet gan – kurš kādu krēslu un labumu sev iegūs. Tieši partijas “Vienotība” neizlēmība par nākamo premjeru kavēja valdības veidošanu. Valsts prezidents Raimonds Vējonis beidzot izraudzījās Māri Kučinski no Zaļo un Zemnieku savienības, bet tad “Vienotība”, jūtot, ka tai valdības groži izslīd no rokām, sāka pieprasīt visu kārotos satiksmes un tieslietu ministru krēslus. Satiksmes ministrijā apgrozās lielas naudas summas, bet Tieslietu ministriju, kā izskatās, kāro Saeimā neiebalsotā Solvita Āboltiņa, kura pirms tam gribēja būt premjere. Taču striktais nacionālās apvienības “nē” un arī Āboltiņas zemais reitings tautā lika šim amatam beigu beigās izvirzīt Kārli Šadurski. Pasaules politikā valdošo partiju strīdi par amatiem nav nekas jauns, jautājums tikai, cik tie nozīmīgi valstij. Beļģija, piemēram, vairāk nekā gadu nodzīvoja bez valdības, un cilvēki atzina, ka tas nemaz viņiem netraucējot. Latvijā kaitina tas, ka visčaklāk uz amatiem un varu raujas tie, kuriem tautā zems reitings. Te var minēt Solvitu Āboltiņu, kuras pēdējais izlēciens bija ūjināšana uz pensionāriem. Sak, protestējiet, cik gribat, man nospļauties. Turklāt šis varas teātris notiek tautas acu priekšā un tiek pasniegts kā galvenā ziņa. Beļģijā dzīves līmenis ir augstāks, bet Latvijā problēmu netrūkst, taču partijas tāpat uzskata, ka to tieksme pēc varas ir galvenais valstī. Jāsecina, ka Latvijā viss ir kārtībā, tikai mazs sīkumiņš – aiz garlaicības varas partijas ķīvējas, bet lai, ko citu tām iesākt.
