Ir vilinoši 17 gadu vecumā doties projām no mājām, lai vairākus mēnešus mācītos ārzemēs. Taču, kad tur nokļūsti, dažreiz uznāk brīži, kad sāc raudāt no ilgām pēc ģimenes un draugiem un reizēm jūties kā ūdenī iemests peldētnepratējs. Apkārt ir sveši cilvēki, kuri runā grūti saprotamā valodā, arī stundās skolā.
Taču ārzemēs iegūtā pieredze tik un tā ir vērtīga, pēc atgriešanās no Vācijas pilsētas Villihas “Ziemeļlatvijai” atzīst Aiga Rozentāle no Smiltenes ģimnāzijas 11.c klases un Baiba Lasmane un Viktorija Jurčinska no Smiltenes Centra vidusskolas 11. klases. Villihas skolās jaunietes mācījās visu pirmo pusgadu (no 19. augusta līdz 18. decembrim).
Villiha ir Smiltenes sadraudzības pilsēta jau gandrīz 20 gadus. Sadarbība izpaužas arī skolēnu pieredzes apmaiņas braucienos, kas notiek galvenokārt starp Smiltenes ģimnāziju un Villihas Johannesa skolu. Vienu gadu ciemos uz Vāciju brauc latvieši, nākamo uz Latviju – vācieši.
Papildu tam vairāki Smiltenes ģimnāzisti regulāri izmanto iespēju vairākus mēnešus mācīties Villihas skolās, uzlabojot vācu valodas zināšanas. Villihā viņus uzņem Vācijas – Latvijas sadraudzības biedrība, kurā aktīvi darbojas daudziem smilteniešiem zināmais pedagogs Volfgangs Broks. Viņš palīdz sameklēt viesģimenes, kas uz mācību laiku izmitinātu Latvijas skolēnus.
Skolā viss – tikai vāciski
Pirmo reizi skolēnu apmaiņas programmā starp Smilteni un Villihu iesaistījusies Smiltenes Centra vidusskola. Ja Smiltenes ģimnāzijā vācu valodu māca padziļināti, tad Baiba Lasmane un Viktorija Jurčinska no Centra vidusskolas pērn augustā devās uz Villihu bez vācu valodas zināšanām. Viņu skola piedāvā iespēju skolēniem vācu valodu apgūt fakultatīvi.
Viktorija šo piedāvājumu nebija izmantojusi un ieradās Vācijā, vāciski neprotot nemaz. Baiba vācu valodu fakultatīvi mācījās vienu gadu, taču vāciski pratusi pateikt vien to, kā viņu sauc.
“Sākumā Vācijā bija ļoti grūti. Pirmo nedēļu raudāju,” atklāti atzīst Baiba. “Ja Villihas skolā vēl bijām visas trīs kopā, tad vakaros mājās viesģimenē, kad viņi tev kaut ko stāsta un tu nesaproti, sajūta bija šausmīga. Tad nu mēs ar manu viesģimenes brāli vakarā abi apsēdāmies pie datora un sarakstījāmies, palīgā ņemot google.lv tulkotāju.”
Visi mācību priekšmeti Villihas skolā bija jāmācās vācu valodā. “Protams, tagad mums ir robs par pirmā pusgada mācību vielu, bet mēģinām visu saraut,” stāsta Villihas brauciena trijotne – Baiba, Aiga un Viktorija. Vācijā jaunietes speciāli izvēlējušās kursu ar vieglākiem mācību priekšmetiem (angļu, vācu valodu, mūziku, mākslu un tamlīdzīgi) un atteikušās no ķīmijas, bioloģijas un citām eksaktajām zinībām, jo to skaidrojumu vācu valodā tāpat nesaprastu.
Vācijā, kur tev kaut ko stāsta un tu nesaproti, ko, atskārtām, cik īstenībā mums ir viegli mācīties Latvijā, kad stundās ir tikai jāklausās, tagad secina smiltenietes. Tomēr viņas mācīties uz Vāciju brauktu vēlreiz, tikai Baiba to darītu uz īsāku periodu, piemēram, nedēļu.
Ārzemes iemāca patstāvību
Ārzemju vilinājumam ir vairāki iemesli. “Gribēju iemācīties vācu valodu, izmēģināt kaut ko jaunu, uzzināt, kā tas ir – būt tik ilgi projām no mājām un kļūt patstāvīga,” savu lēmumu mācīties Vācijā motivē Aiga Rozentāle.
Viņa jau agrāk bijusi Vācijā skolēnu apmaiņas programmā, taču nekad – vairākus mēnešus ilgi. Visgrūtāk bijis izturēt atšķirtību no ģimenes un draugiem (vēl pietrūka Latvijas garšīgo čipsu, smejoties piebilst meitenes), taču ieguvums ir patstāvīgas dzīves pieredze un apziņa, ko tu vari izturēt un ko spēj.
Viktorijai gan bija brīdis, kad viņa gribēja doties uz Latviju ātrāk, neraugoties uz to, ka viegli pierodot pie jaunām lietām. Proti, šādos pieredzes apmaiņas braucienos jārēķinās arī ar to, kā sadzīvosi ar savu viesģimeni, kura tevi uzņem. Viktoriju faktiski nepieņēma viņas pirmās viesģimenes meita, kurai ārzemniece mājās traucējusi.
Viktorija jau bija nolēmusi braukt atpakaļ uz Latviju pirms līgumā noteiktā termiņa, taču V. Broka sieva pierunājusi viņu palikt. Meiteni savā ģimenē izmitinājusi Villihā dzīvojošā latviete Rudīte, kuras dzīvesbiedrs ir vācietis. Abu ģimenē aug sešus gadus veca meitenīte, kura Viktoriju saukusi par lielo māsu un kļuvusi par latvietes skolotāju. Meitenīte latviski runājusi maz, piemēram, mācējusi pateikt “ej tu nost” un vēl dažus teikumus, un pārsvarā ar Viktoriju sarunājusies vāciski. “Kontaktējoties ar viņu, vācu valodu iemācījos labāk,” atzīst Viktorija.
Jauniņos tik ātri nepieņem
Uz Vāciju smiltenietes devās arī, vēloties iegūt jaunus draugus. “Domāju, tas varētu būt interesanti, – jauni draugi, jauni cilvēki,” stāsta Baiba. “Taču attiecībā uz draugiem tā nebija. Ja pie mums atbrauc cilvēki no ārzemēm, mēs uzreiz iepazīstinām, – visi draugi, un tā. Vācijā jaunieši ir ļoti aizņemti, tāpēc tik draudzīgi kā mēs pret apmaiņas studentiem viņi nav.”
Jaunietes pieļauj, ka iemesls tam varētu būt īslaicīgā kontaktēšanās ar vācu jauniešiem skolā. Vācijas izglītības iestādēs nav klašu. Līdz ar to nav arī klases kolektīva. Skolēni izvēlas konkrētu priekšmetu kursu, tāpēc stundās cilvēki mainās. Kaut arī vācieši ir draudzīgi, skolā viņi jaunus cilvēkus nepieņem, secina trijotne.
Vienaudžus Vācijā meitenes raksturo kā daudz apzinīgākus skolēnus, salīdzinot ar latviešiem. Viņi mācoties vairāk un nopietnāk domājot par savu izglītību un karjeru nākotnē. Skolā uzvedoties pieklājīgi. Stundās valda klusums, un tikai retu reizi tiek izmests kāds jociņš. Lielākā daļa jauniešu brīvajā laikā strādājot, lai nopelnītu paši savu naudu vai arī gūtu iemaņas nākotnē izvēlētajā profesijā.
“Vācieši, manuprāt, ir diezgan nopietni cilvēki, ļoti kārtīgi, gudri. Viņiem dzīves līmenis ir daudz labāks nekā Latvijā,” spriež Aiga.
Šis un tas Villihas skolās latvietes arī pārsteidza. Piemēram, skolas durvis tiek atslēgtas precīzi pulksten 8.10. Ja ierodies ātrāk, pats vainīgs – stāvi pie durvīm un aukstā laikā salsti. Starpbrīžos vismaz Johannesa skolā obligāti ir jāiet laukā no skolas ēkas, vienalga, kāds ārā laiks, kaut vai sniegputenis.
Pilsētā atrod savas “odziņas”
Brīvajā laikā arī latvietes izmēģinājušas dažus vāciešu hobijus. Piemēram, Aiga dziedāja gospeļu korī, spēlēja volejbolu un nedaudz dejoja zumbu. Tā ir Latīņamerikas iedvesmota deju fitnesa nodarbība. “Apmēram tas pats, kas aerobika, ko dejo pie mūzikas. Nenormāli grūti,” secina Aiga.
Pateicoties Viktorijas viesģimenei, viņas redzējušas, kā vācieši svin savas ielas svētkus. Zem nojumes novieto lielu galdu, visi pulcējas ap to, ēd gardu čili zupu, malko karstvīnu un sarunājas.
Pati Villiha ir pilsēta, ko veido četri rajoni. Pilsētas “odziņas” latviešu redzējumā ir bruģētas velosipēdistu un gājēju ielas, kuru malās atrodas veikali, kafejnīcas, fitnesa studijas.
Tagad meitenēm ir mērķis saglabāt Vācijā iegūtās vācu valodas prasmes. Baiba un Viktorija nolēmušas turpmāk savā skolā vācu valodu mācīties fakultatīvi.
PAR VILLIHU
• Villiha (Willich) ir pilsēta Vācijā. Tā atrodas netālu no Diseldorfas, aptuveni 30 kilometru attālumā no robežas ar Nīderlandi.
• Pilsēta dibināta 1970. gadā no vairākiem ciematiem.
• Villiha hronikās pirmo reizi minēta 12. gadsimtā.
• Sadraudzības līgums ar Vācijas pilsētu Villihu Smiltenei noslēgts 2002. gada 15. novembrī ar mērķi attīstīt un uzturēt informācijas apmaiņu starp pašvaldības iestādēm, piemēram, pilsētas attīstības nodaļu, skolām, bērnudārziem un tamlīdzīgi.
(Smiltenes novada
domes informācija)
