Šovakar tumsā daudzviet Latvijā kā mazas zvaigznītes iemirdzēsies sveču un lāpu liesmas. Svinēsim Lāčplēša dienu, pieminot Latvijas brīvības cīnītājus. Vārds “atcerēties” vairs nav vietā. Ir nomainījušās pārāk daudz paaudzes, lai 1919. gada latviešu karavīru kaujas ar bermontiešiem būtu paša atmiņā saglabājies, izstāstāms notikums. Tomēr saite starp to laiku un mūsdienām vēl nav zudusi. Smiltenē šogad 100. dzimšanas dienu nosvinēja Elza Laure. Latvijas atbrīvošanās cīņu laikā viņa bija deviņus gadus veca meitene. Kamēr mūsu vidū ir tādi ilgdzīvotāji, Latvijas brīvības cīņas ar mūsdienām joprojām ir sasietas ar viena cilvēka mūža mezglu. Varbūt tādēļ, ka tas nemaz nebija tik ļoti sen, Lāčplēša diena šovakar būs arī ar rūgtuma pieskaņu. Mūsdienu latvieši vairs nav cīnītāji. Ja dzīve pašu valstī kļūst par grūtu, viņi labāk izvēlas emigrēt un turpināt “lielo aizbraukšanu”, nevis cīnīties par pārmaiņām pašu zemē. Daļa palicēju salūst, neredzot izeju.Ir pazudusi un pašu tautiešu samīdīta tā dzirkstele, kas Atmodas laikā uzturēja nacionālo pašapziņu. Gandrīz neviens kaismīgi neprasa atbildību no visām mūsu bijušajām valdībām par Latvijas lejupslīdi. Lietussargu revolūcija izrādījās vien vārgs protests bez paliekošām sekām. Daudz dzīvelīgāks ir gadsimtos veidotais latvieša pielāgošanās gars. Ar šīm rindām nevienu nevainoju, vien konstatēju faktu. Arī pati neko lietas labā neesmu paveikusi. Kopš lietussargu revolūcijas no politikas norobežojos, neredzot jēgu. Vienīgais, priecājos par katru jaunieti, kurš apņēmies palikt tepat, Latvijā, par spīti grūtajiem laikiem.
