Vakar valcēnietis rakstnieks un publicists Arturs Goba atzīmēja 80 gadu jubileju. Tiesa, publiski tas notiks 2. novembrī pulksten 16 Valkas kultūras namā pasākumā “Kā sudrabvītols savā zemē”. Viņa vārds ir pazīstams ikvienam, kurš vairāk vai mazāk ir saistīts ar literatūru, jo īpaši senvēstures pētniekiem un bērnu dzejas cienītājiem. Pēdējā laikā A. Goba visvairāk ir izpaudies politisko notikumu komentāros laikrakstā “Ziemeļlatvija”.Par sevi autors izsakās lakoniski: “Lai piesakās ikviens, kurš kaut reizi ir dzirdējis mani ņerkstam un žēlojamies par grūtu dzīvi. Padomju laikā daudzi vaimanāja par slikto dzīvi, bet tagad turpinās vēl trakāk, jo ir vārda brīvība. Drīzāk kādu reizi esmu nolamājies, bet ņerkstējis gan neesmu.”Pavisam nodrukāti 23 izdevumi“Es gauži atvainojos mūsu valdībai par ilgo pensijas maksāšanu. Jau par 13 gadiem esmu pārsniedzis statistisko dzīves vidējo ilgumu. Taču mani mierina tas, ka pusi no sava darba mūža esmu strādājis bez atlīdzības. Savulaik esmu daudz lasījis lekcijas, parasti par starptautiskām tēmām, arī bez maksas. Dažreiz arī par literatūras lietām un dabas aizsardzības tēmām. Rekords ir 83 lekcijas gada laikā,” pasmaida A. Goba. Viņš mūspusē ir viens no pirmajiem, kurš nodarbojās ar vides aizsardzības lietām, jo tolaik šajā lauciņā profesionāļu nebija.Pedagoģiskais darbs A. Gobam bija nepieciešamība dienišķās iztikas pelnīšanai, jo veselības dēļ darba izvēle bija ierobežota. Pavisam šajā nozarē nostrādāti 23 gadi, taču, aizejot pensijā, viņa kopējais darba stāžs bija 43 gadi, jo tolaik arī rakstnieka darbu ieskaitīja kopējā stāžā. Strādājot Izglītības nodaļā, viņš bija atbildīgs par tūrismu un novadpētniecību rajona skolās. Tajā laikā A. Goba noorganizēja 16 jauno tūristu salidojumus. Vēlāk tajos iesaistījās arī pieaugušie. Viņš aktīvi darbojās Tūristu klubā, Dabas pieminekļu aizsardzības biedrībā un citviet. Interesanti bija visur, jo bija iespēja ceļot ne tikai pa Latviju, bet arī uz tālākām republikām.Piedzīvojumu A. Gobam nekad nav trūcis. Studiju laikā viņš bija atzīts līderis starptautiskajos jautājumos un daudz mācījies no Mavrika Vulfsona pieredzes. Apmeklējot viņa lekcijas reizi mēnesī, jaunajam censonim pamazām radās politiskā gudrība.Valkā A. Goba ieradās 1956. gadā, tolaik te ļoti trūka cilvēku ar augstāko izglītību. Tā arī sākās visnotaļ aktīvais A. Gobas ceļš šajā vietā. Pavisam, ieskaitot tūrisma ceļvežus, viņam nodrukāti 23 izdevumi.Interese par senlatviešiem – grēksPar vienu no interesantākajiem posmiem savā dzīvē A. Goba uzskata 70. un 80. gadus, kad bija iespēja daudz publicēties. Grāmatas iznāca cita pēc citas. Sekmējās arī darbs publicistikā, 1982. gadā iznāca “Kā sudrabvītols mēnesnīcā”. Daudz publikāciju bija laikrakstā “Literatūra un Māksla” un žurnālā “Karogs”. Vecākās un vidējās paaudzes cilvēki A. Gobu atceras kā aktīvu Dzejas dienu dalībnieku kopš 60. gadu beigām. Tas Latvijā bija augstākais kulminācijas laiks šim žanram. Neviens dzejnieku apmeklējums Valkas rajonā neiztika bez Artura līdzdalības. Visus rakstnieka nozīmīgos darbus šajā nelielajā publikācijā nav iespējams uzskaitīt. Ikviens interesents ziņas par A. Gobas bibliogrāfiju var gūt Valkas bibliotēkā pie Janas Čākures.Viens no nozīmīgākajiem A. Gobas dzīves posmiem saistās ar Bitarkalna atklāšanu un tā vēstures izzināšanu. Kad Vijciemā strādāja jauniešu “Lotos” vienība, kādu svētdienu, kamēr saimniece vārīja pusdienas, A. Goba aicināja vidusskolēnus apskatīt svētkalnu. Jaunie cilvēki, kuru vidū bija arī Roberts Ķīlis, ātri vien no sūnām izkašāja 17 akmeņus, kas iepriekš nebija redzami. Ar šo brīdi faktiski sākās nopietna Bitarīnkalna pētīšana. Pēc tam notika dažādi citi atklājumi. Zinātnieku viedokļi par šiem atradumiem tolaik bija ļoti pretrunīgi. Senlatviešu dzīves pētīšana tika pielīdzināta iešanai baznīcā, kas komunistiem skaitījās liels pārkāpums.Pirmā grāmata veltīta latvietībai1982. gadā iznāca A. Gobas publicistikas grāmata, un dažus gadus vēlāk to izlasīja novadpētnieks Ojārs Ozoliņš. “Viņa piedāvātos materiālus un idejas neviens negribēja iepazīt, jo Ozoliņš bija tiesāts par nacionālismu un izsūtīts uz Kazahstānu. Imants Ziedonis pret novadpētnieku bija rezervēts. Jānis Mauliņš no Ozoliņa pierakstiem aizguva vienu teiku un uzrakstīja romānu “Tālava”, taču viss pārējais glabājās, jo publikācijas iespēju nebija. Izlasījis manu grāmatu, viņš atsūtīja teiku par Ķēniņa Stopu. Ar saviem komentāriem to nodrukāju vietējā Valkas rajona avīzē “Darba Karogs”,” atceras A. Goba. Pēc tam sākās publikāciju sērija “Senās Tālavas teikas un nostāsti”. Autors visos iespējamajos veidos, balstoties uz O. Ozoliņa vākumiem, meklēja dažādus papildu materiālus. Šāda rakstura literatūras bija gaužām maz. Kaut kas tika sameklēts smiltenieša Elmāra Nātras mājas bibliotēkā, izrakstītas grāmatas no Valsts bibliotēkas, pēc tam sekoja sarakste ar Lejasciema novadpētnieku Jāni Kučeru un bijušo A. Gobas audzēkni valodnieci Elgu Kagaini, kura sarūpēja zinātnieku publikācijas krievu valodā. “Pamazām pats sāku saprast un apjaust lietu kopsakarības, tās izsakot savos komentāros. Ozoliņš rosināja visu apkopot grāmatā, un tā pakāpeniski tapa “Ceļš uz Bitarīnu”,” stāsta publicists. Līdz tās iznākšanai saistībā ar Bitarkalnu piedzīvots daudz notikumu. Ar svētkalnu iepazīstināts neskaitāmi daudz cilvēku. Kopš 80. gadu otrās puses uz šo vietu vajadzēja pavadīt vairākas cilvēku grupas katru nedēļu.A. Goba atzīst, ka, pētot senatni, tikai Atmodas laika sākumā ar visām ķermeņa porām apjautis, cik drausmīgs liktenis var sagaidīt latviešu tautu. Tieši tāpēc viņš cīnījās, lai grāmata par senvēsturi ieraudzītu saules gaismu. Pozitīvu atsauksmi (iekšējo recenziju) par to uzrakstīja akadēmiķis Jānis Stradiņš. Jānis Peters 1988. gadā par manuskriptu mutiski izteicās atzinīgi, taču milzīgās aizņemtības dēļ atvainojās un sacīja, ka neesot vaļas ne mirkli. Toties neatteica jaunā folkloristikas zinātniece Janīna Kursīte. Pēc ilgstošiem, taču beigās auglīgiem pūliņiem grāmata iznāca. Pēc tam parādījās komentāri, ka šī ir pirmā pēckara laikā iznākusī grāmata, kas veltīta latvietībai. Pirmajā grāmatā visu savākto materiālu ievietot neizdevās, tāpēc sāka veidoties otrā grāmata “Akmenim dziļas saknes”. Zinātniski vērtējot, tā ir pamatīgāka par pirmo. Pirmais apzinātais svētkalns Latvijā bija celts dienas gaismā, un pēc tā varēja identificēt nākamos.Neprot lūgties un klanītiesJautāts par citiem būtiskākajiem mūža brīžiem, kas ietekmējuši turmāko dzīvi, rakstnieks atbild, ka viens no tādiem bija 70. gadu sākumā, kad radās iespēja pilnā mērā nodoties literatūrai. Tad iznāca viena grāmata pēc otras. Arī 80. gadi, kad atnāca pavērsiens senvēstures virzienā. Tādu brīžu bijis daudz. Viens no tiem ir tas, kad A. Goba, aizejot no darba Izglītības nodaļā, Vijciemā iegādājās lauku māju ar mazu dārziņu 0,15 hektāru platībā. Pensija bija ļoti necila, tāpēc trūkstošo daļu ar rakstīšanu vajadzēja nopelnīt pašam. Tolaik grāmatas iznāca 30 un pat 60 tūkstošu eksemplāru tirāžā, honorāri bija atbilstoši normālas dzīvošanas nodrošināšanai. Tagad bez sponsoru palīdzības neiztikt. “Diemžēl es neprotu klanīties un lūgties. Manu pēdējo grāmatu iznākšanu netiešā veidā atbalstīja Valkas dome, no izdevēja pērkot noteiktu grāmatu skaitu par pašizmaksu, lai tās ar autora autogrāfu pasniegtu pilsētas viesiem,” stāsta rakstnieks. Daudzi izdevēji balstījās uz studentu lēto darbu, tāpēc bija daudz misēkļu. A. Gobas pēdējā iznākušajā grāmatā “Savs stūrītis paradīzes” ir neskaitāmi daudz drukas kļūdu, vairākās nodaļās pazuduši teksta fragmenti un tā joprojām. Jāsamierinās.A. Gobam ir sakārtoti divi atmiņu krājumi, taču katra izdošanai nepieciešami 2000 latu, pilnīgi atsakoties no autoratlīdzības. Daļa no šiem krājumiem savulaik nodrukāta “Ziemeļlatvijā”. Tagad šīs atmiņas ir pilnīgākas un papildinātas ar ilustrācijām.Jaunie noliedz iepriekšējoPieredzējušajam literātam ir savs ieskats par jauno autoru veikumu. A. Goba bilst, ka sliktās redzes dēļ jauno daiļradei viņš nespēj izsekot tik daudz, kā to vēlētos. Ja spētu lasīt ar pilnu jaudu, tad izlasītu vismaz piecas reizes vairāk. Tomēr virspusējs priekšstats ir. “Manuprāt, tipiska ir viena lieta – katra jaunā paaudze nāk ar iepriekšējās noliegšanu un vēsturi sāk skaitīt no sevis. Tas attiecas uz visiem mākslas žanriem, politiku, sadzīvi un tā joprojām,” novērojis rakstnieks. Uzskatīt, ka padomju laikā bija tikai zema līmeņa literatūra, nav prātīgi. Tad jau noliegsim Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni, Āriju Elksni, Vizmu Belševicu un daudzus citus, kuri tika līdz augstām virsotnēm.A. Gobas dzīves kredo var izteikt ar Jāņa Sudrabkalna vārdiem: “Kamēr sirds vēl asinslāses skaita, miera dusas nav, ir jauna gaita.”
ARTURS GOBA
Dzimis 1932. g. 25. oktobrī Cesvaines pagasta “Pakalniešos”IzglītībaCēsu apriņķa Ogres pagastskolaCesvaines vidusskola1952. g. beidzis Madonas 1. vidusskolu1956. g. beidzis Rīgas Pedagoģiskā institūta Latviešu valodas un literatūras fakultātiDarbs1956-1959 Valkas strādnieku jaunatnes vakarskolas direktors1959-1978 Valkas rajona Tautas izglītības nodaļaKopš 1978. gada strādā tikai literāru darbuRadošais darbs1955. g. pirmā publikācija – dzejolis “Atvadu vakars” almanahā “Jauno vārds”No 1973. g. Rakstnieku savienības biedrsIzdoti astoņi dzejoļu krājumi bērniem un pieci pieaugušajiem10 senvēsturei, ezotērikai u. c. veltītu grāmatu autorsApbalvojumi1990. g. saņēmis Pastariņa prēmiju1998. g. Valkas pilsētas Goda pilsonis2002. g. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni
