Sarmīte un Aleksandrs Lukovski ir ģimene, kurā abi strādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Sarmīte ir Vidzemes reģiona brigādes Valkas daļas komandiera Andra Vējiņa palīdze, bet Aleksandrs – šoferis. Tieši komandieris piezvanīja “Ziemeļlatvijai” un rosināja uzrakstīt par šo ģimeni, kura tik labi veic savus amata pienākumus. 17. maijā, dienā, kad ugunsdzēsība Latvijā svinēs 146. dzimšanas dienu, pirmo reizi oficiāli atzīmēs Ugunsdzēsēju glābēju dienu.Pirms 10 gadiem Aleksandrs bija komandiera palīgs, taču pārgāja šofera darbā, lai vairāk laika varētu veltīt savam lielajam vaļaspriekam, kā viņš pats smej, – zemkopībai. Sarmītes darba stāžs šajā ir četri gadi. Viņa uzvarēja izsludinātajā konkursā. Sarmīte zināja, uz kādu darbu viņa iet, zināja, ka viņai būs jāatbild par glābšanas dienesta saimniecību. Gadiem ejot, pēc dienesta reģionalizācijas viņas pienākumi ir mainījušies, taču lielākoties tas ir administratora darbs.Glābēja darbā maz romantikasJautāti, vai diviem glābējiem ģimenē viegli sadzīvot, Aleksandrs atbild, ka nekā neparasta tur nav. Priekšrocība tā, ka uz darbu var doties kopā un arī pārrunāt darba lietas, kuras abi labi pārzina.Glābējiem allaž jābūt gataviem adekvāti rīkoties dažādās negaidītās situācijās. “Mans darbs nav tik romantisks, kā varētu iedomāties. Ja kādam var palīdzēt, tad jādara viss iespējamais, lai viņu izglābtu. Diemžēl ir reizes, kad palīdzēt vairs nevar, tad redzētās ainas paliek spilgtā atmiņā uz ilgu laiku,” stāsta Aleksandrs. Savukārt Sarmīte piebilst, ka viņai piedzīvojumi ir katru dienu. “Neesmu tehniskas dabas sieviete, kas pārzina visas rezerves daļas. Ja man saka, lai pasūtu tādu vai citādu detaļu, kas jāmaina, tad atbildu, lai man atnes mašīnu ar visu šo detaļu, jo skaidrošana aizņemtu pārāk daudz laika,” smej Sarmīte. Viņas pienākums ir dokumentācijas kārtošana rezerves daļām. Tām dienestā ir centralizēts veikals Rīgā. Tehnika ir veca, morāli un fiziski novecojusi, tāpēc ne vienmēr iespējams visu sagādāt gana ātri. Vēl jārūpējas par pēc iespējas lētāku piegādi, apvienojot dažādas vajadzības, izmantojot arī draugus un paziņas.Glābēji cer, ka, pateicoties pārrobežu sadarbības projektam, iespējams, glābēji saņems divas jaunas, modernas automašīnas. Arī tas turpmāk atvieglos dzīvi.Kolektīvā valda humorsSarmītes darbs saistās ar visiem kolektīva puišiem. Jautāta, vai vīri nav skarbi, kolektīvā, kurā strādā tikai viena sieviete, un neizspļauj pa aizskarošam jokam vai ironiskai piezīmei, viņa atbild, ka viņu vidē lielākoties valda humors. Ja kaut ko tādu arī pasaka, tad viņa ar asāku vārdu parādā nepalikšot. Glābēju vidū valda veselīgas attiecības. Sarmīte piebilst, ka kolektīvā ir vēl viena sieviete – apkopēja.Lai apgūtu jauno tehniku, jāiziet dažādi apmācību semināri. Šoferim jāprot ne tikai stūrēt, bet arī jāpiedalās visos pārējos glābšanas darbos. Nozīmīga ir fiziskā sagatavotība. Vienmēr jābūt formā, jo neviens nezina, kad būs kārtējais izsaukums, kurā jāparāda visas spējas. Regulāri jāizpilda visi paredzētie normatīvi. Ja kādu no tiem nevar izpildīt, jātrenējas. Sarmīte dienestā Valkā ir vienīgā sieviete. Viņa nekaunas un visus vingrinājumus pilda kopā ar vīriem. Tagad viņu vairs nemulsina un nebaida rāpšanās pa virvi no ceturtā stāva uz leju. Šovasar notiks Vidzemes reģiona sacensībās ugunsdzēšanas sportā Valkas stadionā. Komandā, protams, būs vissportiskākie, taču Lukovsku ģimeni redzēsim tiesnešu pulkā. Puiši formas uzturēšanai Valkā ir ierīkojuši vietu svaru cilāšanai. Aleksandrs atzīst, ka viņš gan nevarot mēroties spēkiem ar gados jauniem puišiem.Dāma bauda kungu veikumuLukovski savu darbu uzskata par interesantu, jo lēmumi jāpieņem acumirklī. Interesanti ir arī būt kopā ar kolēģiem, uzklausīt dažādus viņu piedzīvojumus. Ugunsdzēsējos ir saticīgs kolektīvs. Īpašs process katru dienu ir ēdiena gatavošana. “Visu gatavo vīrieši, kas dežurē visu diennakti. Es tikai baudu kungu veikumu,” smaida Sarmīte. Viņa piebilst ka katra gatavotie ēdieni ir atšķirīgi. Katrs izpaužas ar kaut ko savu. Aleksandrs gatavo tradicionālos latviešu ēdienus. Viņam virtuve nav tā mīļākā vieta atšķirībā no tādiem talantīgiem pavāriem kā Ivars Šmits un Vitālijs Mikāns. Aleksandra maiņā Māris Teteris izceļas ar savām zupām.Kopējs vaļasprieks – makšķerēšanaLukovsku ģimene jau vairāk nekā 20 gadus dzīvo Ērģemē. Aleksandrs 80 hektāros audzē graudus. Visu nepieciešamo tehniku viņš ir sarūpējis. Tiesa, kredīta apmaksa turpinās, taču, kad tas beigsies, varēs cerēt uz peļņu. Sezonas laikā Sarmīte vīram gan ēdienu, gan dzērienu nogādā tīrumā. Tas laika taupīšanai.Ģimenē aug trīs dēli. Vecākais Artis šogad beigs Jāņmuižas Profesionālo vidusskolu un būs automehāniķis. Arī otrs dēls mācās šajā vidusskolā un būs būvnieks. Pastarītis Mairis mācās proģimnāzijas 7. klasē Valkā, spēlē flautu un darbojas jaunsargos. Artis savulaik ir darbojies jauno ugunsdzēsēju pulciņā, kuru trenēja V. Mikāns un Sergejs Drožžins. Ir piedalījies arī vairākās sacensībās, tostarp Baltkrievijā.Sarmītei un Aleksandram ir kāds kopējs vaļasprieks. Tā ir makšķerēšana gan tuvākos, gan tālākos ūdeņos. Abiem zivis garšo, dažreiz, kad lielāks loms, tiek arī draugiem un kaimiņiem. Šogad par zivju trūkumu nevarot sūdzēties. Vienīgi gadu vecais kaķēns Pūcis zivis neēd.Sarmīte piedalās arī mākslinieciskajā pašdarbībā – spēlē teātri pie režisores Līgas Kramas un dejo. “Ja Sašu vakaros var sameklēt tīrumā, tad mani – tautas namā mēģinājumos,” smaida Sarmīte.Jautāts, ko negribētu piedzīvot glābēju darbā, Aleksandrs atbild, ka gribētu, lai būtu mazāk izbraukumu, tātad mazāk nelaimju, kas cilvēkiem nes gan emocionālus, gan materiālus zaudējumus. Lukovsku ģimene aicina visus vairāk piedomāt par savas mantas un pašu drošību, jo nelaime nekad nenāk brēkdama. Un vēl Sarmīte piebilst, ka, domājot tikai labas domas, nelaime ies secen. Šī ģimene nešaubīdamās sevi pieskaita optimistiem. “Mēs viens otru pabalstām, liekot plecus kopā. Domāju, ka izdodas,” pauž Sarmīte.
VIEDOKĻI
Aleksandrs Primaks, kolēģis- Abi dienestā strādā ne jau pirmo gadu, un mums nekad nav bijušas problēmas ar komunikāciju. Jebkurā diennakts laikā varu piezvanīt savam vārdabrālim un kaut ko palūgt. Viņš neatteiks. Faktiski jau abi ir atsaucīgi. Sašam mājās ir metināšanas pusautomāts. Itin bieži mums darbā nepieciešams kaut ko sametināt. Saša to gan atved, atstāj uz dažām dienām, ja vajag, gan nogādā atpakaļ mājās. Forši kolēģi.Jurijs Mencis, kolēģis- Viņus varu raksturot lakoniski – ļoti atsaucīgi. Aleksandrs strādā manā maiņā. Ja man nepieciešama kāda palīdzība, zinu, ka to saņemšu vienmēr.Salvis Stepiņš, bijušais kolēģis, tagad Vidzemes reģiona brigādes vecākais inspektors- Kad strādājām kopā, varu sacīt tikai to labāko. Viņi ir labi kolēģi, turklāt ar ļoti nopietnu attieksmi pret darbu.
