Visu laiku priecājos par rudens pagarinājumu, par to, ka arī pēc kalendārās ziemas iestāšanās ir ērti pārvietoties pa ielām. Pirmo reizi ziemas baltuma trūkumu izjutu Jaungada naktī Lugažu laukumā. It kā jau viss bija – runas, vēlējumi, salūta ugunis, šampanietis un viss pārējais, taču ierastā baltuma šajā gadalaikā pietrūka. Jau dzirdamas valodas, ka pirmais sniegs būšot tikai marta sākumā. Ja tā, tad jutīšos nedaudz apkrāpts, jo man atņemts viens no četriem gadalaikiem. Nebūt vairs neesmu aktīvais ziemas prieku baudītājs. Slēpes jau vairākus gadus nav nonestas no mājas bēniņiem, taču tomēr kaut kā pietrūkst. Emocionāli pietrūkst. Varbūt ne tikai sniega, bet arī gaišuma apkārtējos cilvēkos. Iespējams abu kopā. Pietrūkst mazo krāsu akcentu, kuri allaž tik spilgti izceļas uz baltā fona, piemēram, pīlādžogas vai kāds nenovākts sarkans ābols apsnigušā ābelē. Par šādiem āboliem man īpašas atmiņas. Pirms dažiem gadiem gadumijas svētku laikā devos uz kādu lauku māju, kuras saimniece piekrita pozēt bildei Salaveča tērpā, turklāt viņas zirga vilktajās ragavās. Arī mani tajās izvizināja, taču bilde tapa līdzās jau minētajai ābelei, kurā bija ļoti daudz nenovāktu augļu. Tas bija ābolu gads. Šādas neierastas ainas vienmēr atmiņā saglabājas ļoti ilgi un attiecīgajā gadalaikā ataust atmiņā ik pa brīdim. Protams, bezsniega un siltajai ziemai ir savas praktiskās priekšrocības. Ietaupās malka, neslīd kājas, sētniekiem nav nepieciešams ledus kaplis, lai no ietvju bruģakmeņiem nodauzītu ledu, taču pietrūkst sarmas kokos un elektrības vados, pietrūkst leduspuķu logu rūtīs un piesniguša meža.
