Šķiet, sirds pārakmeņojas. Kā tas pelēkais akmens. Ceļa malā.
Šķiet, sirds pārakmeņojas
Kā tas pelēkais akmens
Ceļa malā.
Pa pelēkiem ceļiem
Vairs neiet sievas
Ar baltiem lakatiņiem.
Garām aizjoņo “Volvo”
Vai vēl diezin kas,
Un akmens klusē,
Lejot savas akmens asaras.
Ko varēs viņš pastāstīt citiem
Tai tālajā nākotnes dienā?
Neko. Vai zinās vēl kāds,
Kā garšoja baltais piens?
Būs “Cola” un kūla,
Un cukurs no tālajām zemēm,
Un vistas bez gaismas
Bezgripas kūtīs,
Un vecu ļaužu asaras
Tumšajās logu rūtīs.
***
Tie siltie vēji no bērnības
Nāk zeltainām pieneņu kurpēm
Un šūpojas Daugavas ūdeņos
Uz meldru zaļajām rokām.
Nāk puķes un sienāži,
Akmeņu grēdas
Un kārklu puduri
Daugavas krastā.
Pie manis nāk noskaņas
Skumjas un biezas.
Ak Dievs, kā pasaule tagad
Nu ačgārni griežas.
