Aizvadītā gada nogalē pelnītā atpūtā – pensijā – devās man labi pazīstama žurnāliste, arī vārdā Inga, kas ilgus gadus bija nostrādājusi Bauskas reģionālajā laikrakstā “Bauskas Dzīve”. Bieži vien kopā devāmies dažādos braucienos, piedalījāmies izglītojošos semināros, un vienmēr es viņu apbrīnoju par vitalitāti, zināšanām, darba spējām, lielisko humora izjūtu un cilvēkmīlestību. Uzzinot, ka kolēģe nolēmusi doties pensijā, par manu reakciju liecināja vien platās acis, taču viņa paskaidroja, ka beidzot nolēmusi dzīvot mazliet mierīgāk un bez steigas. Sākumā neticēju, ka Inga varēs laiski, neko nedarot, vadīt dienas, jo visu viņas dzīvi varēja noraksturot tik daudziem pierastā izteicienā – kā vāvere ritenī. Tagad, kad “jaunizceptā” pensionāre katru dienu vairs nenāk uz darbu, bieži vien sarakstāmies sociālajos tīklos. Redzu, ka Inga žurnālista darba pienākumus nomainījusi pret rokdarbiem, dažādu jaunu tehniku apgūšanu, dzimtās zemes apceļošanu, fiziskām aktivitātēm – peldēšanu, mazmeitiņas auklēšanu un lološanu, rosīšanos dārzā, teātra izrāžu un dažādu pasākumu apmeklēšanu, arī pa kādas publikācijas uzrakstīšanu savai mīļajai avīzītei. Un tad es sevi pieķēru pie domas, – ja es aiziešu pensijā, tad vēlētos līdzināties savai kolēģei. Viņa patiesi ne tikai skaisti izdzīvo savu septīto gadu desmitu, bet no sirds prot priecāties un baudīt dzīvi. Reizēm ar tuvākajām kolēģēm, dzerot pēcpusdienas tēju, mēdzam pasmieties par savām vecumdienām – kā mēs, tērpušās gaišās drānās ar cepurēm galvā, sēdēsim kafejnīcā un vienkārši nekur nesteigsimies. Un ja kādai gadījumā pietrūks kāda “grama prātiņa”, noteikti steigsimies palīgā un neļausim darīt muļķības. Vai tā būs, rādīs laiks, taču ikvienam jāmācās pieņemt savus gadus un arī, aizejot pensijā, tos izdzīvot ar prieku.
