Strādājot skolā, nereti ir nācies sastapties ar bērniem, kas visu demolē, grauj, pazemo vājākos, lieto rupjus vārdus, smēķē, dzer.
Strādājot skolā, nereti ir nācies sastapties ar bērniem, kas visu demolē, grauj, pazemo vājākos, lieto rupjus vārdus, smēķē, dzer.
Un visu to viņi dara, lai atklāti vai slēpti tracinātu apkārtējos, lai vienkārši izlādētos. Šķiet, ka viņu zemapziņā darbojas pašaizsargāšanās instinkts. Un nav grūti iedomāties, ka visa šī cilvēciņa dzīve var tikt pakļauta šim instinktam. Labi, ja viņa ceļā gadīsies skolotājs, draugs vai draudzene, kas radīs dzīves prieku, mīlestību pret tuvāko un zināšanām, ja palīdzēs atvērt viņa garīgo pasauli, tad viņš būs glābts. Bet, ja nekas tamlīdzīgs nenotiks?
Kamēr bērns vēl ir mazs un bezpalīdzīgs, viņam ir jāpievērš uzmanība: jāspēlējas, jāpastaigājas, jāstāsta pasakas, jādzied dziesmiņas, jārotaļājas.
Un ne tikai tas vien, bērnam ir vajadzīgs dvēseles siltums, jāiemāca priecāties par dzīvi. Bet izdarīt to var, tikai mīlot savu bērnu. Bieži nācies novērot pretējo: vienaldzīga māte, satracināts tēvs.
Ir zināms, ka mazulis vienmēr tiecas uz gaišo, tīro, saulaino un priecīgo cilvēku, bet savas kaprīzes parāda dumja un smaga rakstura cilvēka klātbūtnē.
Mums jāpalīdz bērnam iepazīt pasauli, radīt interesi, aizraut ar personīgo piemēru. Ja viņam mēs nedodam savu mīlestību, prieku un zināšanas, ja sakām: “atšujies, tu man esi apnicis, ej spēlējies pats, – viņš kļūst kaprīzs, bet vēlāk, kad paaugas, kļūst nekaunīgs, atriebīgs, strīdīgs, kauslīgs.
Un tā aug mazais cilvēciņš, uzlādēdamies gan mājās, gan uz ielas, gan skolā ar pieaugušo enerģētiskajām atliekām. Turklāt vēl dabūdams iesaukas: “muļķis”, “idiots”, “nejēga”… Tā rezultātā viņš pats sāk meklēt iespēju, kā no tā visa pasargāties.
Viņa “vampīrisms” parasti izpaužas cietsirdībā pret augiem un dzīvniekiem, pret klases un skolas biedriem, pret vecākiem. Nepārtrauktie apvainojumi, ko saņem bērna dvēsele, rada tajā to nišu, kurā krājas negatīvā enerģija.
Tagad moderni skaitās, turēt suni vai kaķi pilsētas dzīvoklī. Bet vai vecākiem ir laiks paskatīties, kā notiek pastaiga ar “mīļo draugu”? Ja bērns ģimenē netiek mīlēts, tas uzreiz atsaucas uz viņa attieksmi pret dzīvniekiem. Un te arī ir iemesls suņa uzbrukumam bērniem, kas notiek ne reti.
Nenoliedzami liela loma bērna audzināšanā ir skolotājam. Viņam ir jāmīl savs darbs, jāaizrauj ar savu priekšmetu, jāieinteresē un jāpierāda, cik svarīgas ir viņa zināšanas. Ja tā visa nav, skolēns sāk “izsist” skolotāju no dvēseles līdzsvara. Nesaņemot izziņas prieku, skolotāja smalko un tīro enerģiju, skolēns cenšas “izvilkt” nedaudz cita veida skolotāju enerģiju.
Vēlāk, no 12 gadu vecuma, bērns jau var brīvi spriest, aizstāvēt savas intereses un uzskatus. Šajā vecumā vajadzētu rasties interesei par dzīvi: sportu, tehniku, mākslu, dabu, grāmatām… Taču mēs redzam, ka viņu nekas neinteresē, nesaviļņo, viņš nevēlas pielikt pūles savai garīgai un intelektuālai attīstībai. Viņa vēlmes ierobežotas divos terminos: “dod” un “es gribu”. Viņš zina savas tiesības, bet nezina pienākumus.
Visas mūsu pūles aizraut pusaudzi saplīst sīkās lauskās.
Rezultātā ir izveidojies cilvēks ar saviem uzskatiem par dzīvi. Bet priekšā taču ir Lielā dzīve. Bet kāda?
