Grūti noticēt, ka valcēnietei Zaigai Kreitusei aiz muguras jau 77. mūža gads. Sen nebiju satikusi tik spridzīgu, optimistisku un dzīves gudru dāmu, kurai rūp ne tikai savas problēmas, bet ir spējīga paust savu attieksmi gandrīz visos jautājumos. Pieļauju, ka par Z. Kreituses eksistenci mēs tā arī neuzzinātu, ja vien viņa nebūtu uzrakstījusi redakcijai vēstuli, kurā izteica viedokli jautājumā par pamestiem un nevienam nevajadzīgiem kaķiem un suņiem. Kāpšana galvassāpes nesagādā Z. Kreituse Valkas centra daudzdzīvokļa mājas piektā stāva dzīvokli par savu mājvietu sauc ceturto gadu. Valkā viņa nokļuva nejauši, paziņas mudināta. Pensionārei bija jāmeklē jauna dzīvesvieta. Atstāt savu iemīļoto Siguldu, kuras kapos atdusas mammīte, sievietei nenācās viegli, jo šajā skaistajā un sakoptajā pilsētā bija aizvadīta lielākā mūža daļa. Deviņdesmito gadu sākumā Zaiga mūžībā aizvadīja savu mammu. Latvijā sākās juku laiki, bezdarbs, tāpēc sieviete ar dēlu nolēma meklēt ar malku apkurināmu mājokli. Darījums izdevās, toties ar kaimiņiem nepaveicās. Sākās strīds par īpašumu, tas noveda pat līdz tiesas darbiem. Par laimi, Zaiga vairākās tiesu instancēs guva uzvaru. Par iegūto naudu, kuru samaksāja kaimiņi, atpērkot viņas mājas daļu, bijusī siguldiete varēja atļauties iegādāties sev jaunu dzīvokli. Liktenim labpatikās, ka mūža novakari Zaiga pavada Valkā. Pensionāre nesūdzas par dzīvi šeit, jo visu mūžu dzīvojusi ar filozofiju, ka katrā lietā var atrast prieku. Ja cilvēki, īpaši vecāka gadagājuma, parasti mēdz gausties, ka viņiem mājoklis atrodas augšstāvā, Zaiga atklāj, ka tur ir pat savs labums, jo jau kopš bērnības viņu aizrauj mākoņu vērošana.“Ko tik tur nevar ieraudzīt – karagājienus, princeses, suņus un kaķus. Atguļos lielajā tahtā un pa istabas logu vēroju debesis. Tas man dod prieku,” atklāj pensionāre, piebilstot, ka staigāšana uz piekto stāvu pagaidām galvassāpes nesagādā. Vēl viena pašreizējās dzīvesvietas priekšrocība ir tā, ka no Valkas ar vilcienu ērti var nokļūt visur, kur viņai visvairāk vajadzīgs – Siguldā un mammas dzimtajās vietās Cēsu pusē. Līdz kārtībai tāls ceļš ejams Kaut Zaigas kundze jūsmo par nesteidzīgu mākoņu vērošanu, viņa nav ne liela guļava, ne sliņķe vai, vēl ļaunāk, – mākoņu stūmēja. Gluži pretēji, lai neiesūnotu un nesačākstētu, pensionāre katru dienu dodas garās pastaigās kopā ar savu uzticamo draudzeni sunenīti Tiju, kuru paņēma no patversmes. Kādas pastaigas laikā pie Zaigas pienākusi sveša kundzīte un ierosinājusi kopā elpot svaigu gaisu. Kopīgās pastaigas viņas satuvinājušas, un satikšanās pāraugusi draudzībā. Interesanti, ka Zaigas kundzes draudzene ilgus gadus dzīvojusi Rīgā un arī vecumdienas aizvada Valkā. Pensionāre ievērojusi, ka Valkā sakopts ir tikai pilsētas centrs, bet atliek paspert kādu soli nostāk, tā skatam paveras visai nepievilcīgas ainas. Zaigas kundze neizprot, kāpēc tā saucamie simtlatnieki bez lielas jēgas spodrina tikai Rīgas ielu. Viņa ierosina paņemt zāģi rokās un izzāģēt pilsētā visus brikšņus. Sākot dzīvot Valkā, viņa brīnījusies par tādām kā bedrēm ielu malās, kur ne tikai sētnieki bet visi, kam tik nav slinkums, met atkritumus. Tāpat pensionāre ir neizpratnē par malkas šķūnīšu saimniekiem, kuri nevīžo sakopt apkārtni. Zaigas kundze atceras, ka Siguldā pilsētas vadība sodījusi visus, kuri slinkojuši un nav rūpējušies par savu īpašumu. Pensionāre uzskata, ka tikai ar tādu pilsētas vadības attieksmi un īsta saimnieka skatienu var tik pie kārtības. Valkā līdz tam vēl tāls ceļš ejams.Nav radusi palikt parādā Pensionārei daļu laika aizņem rūpes par ikdienu. Zaigas kundze rūpīgi plāno savus izdevumus, jo nav radusi kādam palikt parādā. Saņemot 156 latus lielu pensiju, vispirms viņa nomaksā komunālos maksājumus, rēķinus par elektrību un gāzi. Saimniece ir taupīga un cenšas mēnesī neiztērēt vairāk par kubu. Viņai jau ir savi paņēmieni un receptes, kā ātri un lēti izvārīt sātīgas un garšīgas zupas. Galvenais nosacījums visas sastāvdaļas sīki sagriezt vai sarīvēt. Garšīga zupa sanākot no vistu astēm, kuras pirms vārīšanas gan nedaudz jāapstrādā un jāpārgriež uz pusēm, lai ātrāk izvārītos mīkstas. Pensionāre iesaka iegādāties arī ātri vārāmās auzu pārslas, no kurām var pagatavot gardu un sātīgu biezputru. Ikdienā Zaigas kundze iepērkas “Maksītī” – tā viņa dēvē veikalu “Maxima”. Iepirkumu grozā viņa pārsvarā liek tikai akcijas vai nocenotas preces. “Citādi nevarētu izdzīvot. Ja man būtu lieku 50 latu, dzīvotu kā princese,” rēķina pensionāre. Savu artavu prasa arī ēdiena iegāde visiem mājdzīvniekiem – sunim un diviem no ielas paņemtiem kaķiem – runcim Ki – Kī un kaķenei Vitai. Bez mājdzīvniekiem Zaigas kundze nevar vairs iedomāties savu dzīvi. Viņa atzīst, ka visu mūžu viņai mājās bijuši suņi un kaķi, jo mīlestību pret dzīvniekiem ieaudzinājuši vecāki. Valkas dzīvoklī kaķi nokļuvuši tāpēc, ka pensionāre apžēlojusies par kaķēniem, kuri bija izbadējušies un pamesti. Nu tie izauguši par skaistiem un laimīgiem dzīvniekiem.Iespēja iziet no mājasZaigas kundzes ikdienu krāsaināku padara klasiskā mūzika. Īpaši komponista Grīga radītie skaņdarbi. Jaunībā bijusī siguldiete apguvusi vokālās prasmes, tāpēc viņai ir tuva dziedāšana. Doma dziedāt pensionāru korī atkritusi uzreiz, jo čupoties ar sev līdzīgiem, kuriem galvenā sarunu tēma ir veselības problēmas un medikamenti, neesot Zaigas kundzes dabā. Savukārt viņas ieceri darboties dziesmas draugu kopā “Nāburgi”, kurā dzied visu paaudžu cilvēki, apturējis apstāklis, ka par visiem koncertizbraukumiem jāmaksā pašam. Tas pensionārei izrādījās par dārgu. Tomēr Zaigas kundze meklējusi iespēju, kā sevi izglītot un likt iziet no mājām, un veiksmīgi to arī atradusi. Viņa aktīvi apmeklē radošos kursus Sarkanā Krusta Valkas komitejā. Pašlaik mācoties apgleznot puķupodus. Pirms tam aktīvā sieviete apmeklēja garīgas ievirzes nodarbības “Tici man!”. Tas vairāk esot bijis vajadzīgs kā kārtējais ieskats Bībeles izzināšanā. To Zaigas kundze uzskata par cilvēces vēstures grāmatu, kuru tikai jāiemācās pareizi lasīt. Pensionārei patīk lasīt, īpaši par tām lietām, par kurām ir interese un daudz nezināmā – par Visumu, dzīvi pēc nāves. “Par mīlestību man nepatīk lasīt. Es pati zinu, kas tā ir. Jaunībā izlasīju divas Kurta Mālera lubenes, un man ar to pietika visam mūžam,” secina valcēniete. Zaigai prieku sagādā arī dēla ģimene, kurā drīz pasaulē nāks viņas mazmeitiņa. Jau divus gadus Zaigas kundze ir vecmāmiņa mazdēlam. Viņa par dzīvi nesūdzas, bet cenšas priecāties, baudīt un paņemt no tās visu skaisto un labo. Tikai tā pats var kļūt laimīgs un darīt labu pārējiem.
