Iemesli, kāpēc tautieši dodas uz ārzemēm, ir visdažādākie – tie ir ceļojumi; komandējumi, labākas dzīves, iespējams arī sevis meklējumi; izmisuma dzīti, radinieku un draugu apciemošana; piedzīvojumi; dalība projektos. Vēl viens no variantiem ir mācību prakses. Pie tā pēdējo gadu laikā nopietni strādā Smiltenes Valsts tehnikumā – profesionālajā vidusskolā. Devāmies satikt topošo ēdināšanas servisa speciālista Edgara Spirido un viesnīcu pakalpojumu kursa audzēknes Agneses Celmiņas. Abiem ir savs stāsts par Grieķiju – vienu no vissmagāk cietušajām valstīm Eiropas parādu krīzē. Jāpiebilst, ka izglītības iestāde saņēma abu jauniešu darba devēju vēstules, kurās topošo speciālistu darbs Grieķijā novērtēts ekselenti un ļoti labi.
Grib nostāties uz savām kājām
Edgara Spirido stāsts:– Pieņēmu šo iespēju, jo gribējās pamēģināt kaut ko jaunu. Kāpēc ne Latvijā?! Tur tomēr par padarīto solīja samaksāt, tāpat arī ēdināšanas un dzīvošanas izdevumus sedza grieķi. Latvijā prakses vietās tā nenotiek. 4. jūnijā devos uz Halkidiki pussalu, kas atrodas aptuveni 60 kilometru no otras lielākās Grieķijas pilsētas Saloniki. Halkidiki ir gan pašu grieķu, gan ārzemju tūristu iecienīta atpūtas vieta. Praksē biju piecu zvaigžņu viesnīcā. Ierodoties viesnīcā iepazinos ar uzņēmumu, bet jau nākamajā rītā sāku strādāt. Sākums noteikti bija ļoti grūts, taču guvu ļoti labu pieredzi. Drīz vien darbā mani pieņēma kā savējo.Mani pienākumi bija dažādi – darbs virtuvē un restorānā. Rīts iesākās ap pulksten 9–9.30. Devos uz darbu, bija jāpaņem restorāna atslēga, jāsakārto zviedru galdi, jāsaliek ēdieni gastronomos un jāgaida viesi. Dažreiz pats gatavoju. Citreiz nokavēju darbu, tad ēdiens jau bija gatavs. Tur nav kā pie mums Latvijā, piecelies un uzreiz skrien uz darbu. Grieķijā cilvēki nesteidzīgi izdzer rīta kafiju un pēc kādām divām trim stundām iet uz darbu. Raksturā grieķi vairāk atgādina brīvdomātājus. Viņi relaksējas, nevis iespringst. Ēdieni daudz neatšķīrās no tiem, kādi ir pie mums, vienīgi grieķi akcentu liek uz asākiem un karstajiem ēdieniem. Strādājot virtuvē, uzzināju daudz tehniskas un praktiskas lietas, kas ir svarīgas manā specialitātē. Piemēram, kā pareizi griezt, vārīt, kādas sastāvdaļas kopā savienot.Šī bija ļoti forša vasara! Nedēļā man bija viena divas brīvdienas, arī pēc darba varēju darīt, ko vēlos. Sadraudzējos ar vietējiem, gājām uz pludmali, klubiem, iepirkties. Kad aizbraucu uz pussalu, spiedu uz angļu valodu, nedaudz runāju krieviski, taču pēdējās pavadītajās nedēļās sāku sazināties nedaudz grieķu, rumāņu un bulgāru valodā. Ja uzkavētos tur vēl kādu mēnesi, zināšanas uzlabotos. Iemācīties nav grūti, jo jaunie draugi savstarpēji sarunājās savā valodā. Klausījos, prasīju, ko tas nozīmē, tādējādi pamazām sāku saprast. Te Latvijā ikdienā to diez vai būtu iemācījies. Protams, prombūtnes laikā man pietrūka ģimenes, draugi Latvijā, taču nevar zināt, cik bieži būs šāda iespēja, kādu man deva skola. Ir saglabājušies kontakti ar grieķiem, ziemā, iespējams, apciemošu draugus, bet nākamajā vasarā braukšu strādāt. Tur ir ļoti attīstīts tūrisms, nemaz nevar salīdzināt ar Latviju. Te četru un piecu zvaigžņu viesnīcas ir tādas kā Grieķijā triju. Man nav tik laba finansiālā situācija, un tas ir iemesls, kāpēc pēc skolas domāju braukt prom. Ne jau pa visam, uz kādiem diviem gadiem, lai varētu iekrāt naudu un nostāties uz savām kājām tepat Latvijā. Man ir divi diezgan labi piedāvājumi, viens no tās pašas viesnīcas, bet otrs – no cita restorāna.
Intrigas un citi piedzīvojumi
Agneses Celmiņas stāsts:– Pēc pamatskolas absolvēšanas ir grūti izlemt, kas gan es gribētu būt. Atnācu mācīties uz tehnikumu, jo tuvāk mājām. Nemaz īsti nezinot, ko tas viss nozīmē, iestājos viesnīcu pakalpojumu kursā. Tagad varu droši teikt, – man patīk šī profesija un tā vienmēr dzīvē noderēs. Pienāca laiks mācību praksei. Skolotāja Inguna Avota stāstīja par iespējam, kas man likās vilinošas un interesantas.Braucu uz Halkidiki pussalu Grieķijā. Tur atrodas mazs ciematiņš Hanioti, kur strādāju piecu zvaigžņu viesnīcā. Es biju nobijusies, kad devos uz ārzemēm, jo neko nezināju. Internetā apskatīju savu viesnīcu, bet dzīvē tā izskatījās citādāk – mazāka, toties ļoti grezna jūras krastā. Tā piederēja kādam krievu tautības cilvēkam, iespējams, tāpēc ļoti daudz viesu bija bagātnieki no Krievijas. Divas dienas man bija apmācības, pierakstīju savus pienākumus uz lapiņas un sāku strādāt. No rītiem tīrīju gaiteņus, kāpņu telpas, liftu, tualetes, numuriņus, restorānu. Ja darbs bija vakarā, tad skaitījos kā vakara istabene. Uz numuriņiem piegādāju to, ko lūdza viesi. Kad šo darbu biju paveiksi, strādāju veļas mājā – gludināju drēbes. Sākumā gribēju labāk strādāt par viesmīli, bet labi, ka tas nenotika, jo tur bija intrigas. Dažādas tautības cilvēki sava rakstura un temperamenta dēļ nevarēja vai negribēja sastrādāties. Latvieši un lietuvieši bija čakli un visu paveica ātri, kas nepatika citu tautību darbiniekiem. Mani kolēģi lielākoties bija jauki cilvēki, vecākas sievietes palīdzēja, ja kaut kas bija nepieciešams. Grūtāk bija ar ēšanu un dzīvošanu. Mums deva noteiktu ēdienu un pirmo mēnesi katru dienu tie bija zaļie zirņi. Izvēles nebija. Tad jaunie pavāri pa kluso uzlika labāku ēdienu, bet reiz mūs pieķēra. Otrajā mēnesī bija labāk, tad varējām ēst makaronus ar malto gaļu un sieru, kas viņiem ir iecienīts ēdiens. Bet mums deva ne īpaši svaigu ēdienu – divas trīs dienas vecu. Kad prasīju, kāpēc tā, viena sieviete atbildēja – vai tad jūs mājās neēdat tāpat? Par mums maksāja, tāpēc arī gribējām sagaidīt labu ēdienu.Dzīvoju personāla mājā, kas atradās desmit minūšu gājienā no viesnīcas. Sajūta, ka dzīvoju zooloģiskajā dārza, jo bija daudz tarakānu, izlietnē simtkāji, tad vēl suns ienāca istabiņā. Sākumā dzīvoju pagrabstāvā, kur bija izveidotas istabiņas ar maziem lodziņiem. Mājas pirmajā stāvā dzīvoja paši saimnieki, bet otrajā stāvā – arī darbinieki. Tur bija visas ērtības, ko arī vēlāk es izbaudīju. Man jau šķiet, ka viņi uzskata, ka jaunieši var visu paciest, tāpēc arī tā rīkojas, ierādot dzīvesvietu.Grieķijā guvu arī daudz pozitīvu emociju. Mani patīkami pārsteidza viesnīcas klienti. Viņi visi bija ļoti laipni un draudzīgi. Gaitenī pa gabalu jau sveicināja, nāca klāt runāties, deva savas vizītkartes un aicināja ciemos uz Sanktpēterburgu, Maskavu, Kaļiņingradu, Sibīriju. Sarunas visbiežāk bija par dzīvi, ko es vēlētos apskatīt. Man patīk komunicēt ar cilvēkiem, ļoti labi pārzinu krievu valodu un to viesi novērtēja.Lai arī man visas vasaras garumā bija tikai dažas brīvdienas, centos apskatīt dabu, kalnus, biju cirkā, lielveikalos. Es neizjutu krīzi, jo veikalos ļoti lēti varēja iegādāties drēbes un apavus. Nopirku kleitu pa desmit eiro, kādu šeit tik lēti noteikti nenopirktu. Iegādājos ādas zābakus ziemai par 55 eiro. Arī nemierus neredzēju, vienīgi, parunājoties ar vietējiem iedzīvotājiem, uzzināju vairāk. Agrāk viņi mēnesī pelnīja no 2000 līdz 3000 eiro, bet tagad 600 līdz 700 eiro. Man jau pat šāda nauda liekas daudz, bet viņiem maz. Izrādās, ka lielākā daļa strādā tikai sezonas darbu. Ar to, ko nopelna vasarā, cenšas iztikt visu ziemu. Ziemā ir ļoti grūti atrast darbu, ja nu vienīgi Atēnās un Saloniki. Varat iedomāties, manā pilsētiņā ziemā dzīvo tikai 50 cilvēku. Jāteic, ka neviens no mūsu personāla nebija vietējais. Pats interesantākais, ka ziemā viņiem ārā ir tikai mīnus divi grādi un jau no plus desmit grādiem bērniem nav jāapmeklē skola.Nekad neaizmirsīšu kā lecām no lieliem akmeņiem jeb klintīm jūrā. Lecām no aptuveni trīsdesmit metru augstuma. Tas viennozīmīgi ir spilgtākais piedzīvojums. Grieķijā pavadīju savu dzimšanas dienu. Tieši todien konstatēju, ka man ir nozagta nauda. Negribēju neko svinēt, bet manas istabas biedrenes pasauca uz kādu bāru, lai mierīgi pasēdētu. Kad aizgāju, mani sagaidīja pārsteigums. Ieradušies gandrīz visi kolēģi, sagaidīja ar torti, bija pasūtījuši grieķu mūziku un mācīja man tradicionālās dejas. Tas bija jauki!
