Šis ir laiks, kad vērts uz mirkli apstāties, aizdegt sveci un, neko praktisku nedarot, klusējot paraudzīties liesmiņā. Tas atsauks atmiņā Ziemassvētkus. Gan pirms gada vai pat daudziem gadiem piedzīvotos. Kādam tie rada saasinātas vientulības noskaņas, taču lielākajai cilvēku daļai tie ir klusie svētki sev tuvu cilvēku lokā, kur kaut nedaudz sirdis tiek atkausētas, kur ikviens atrod kādu jauku vārdu pasacīt mīļam cilvēkam. Kaut domās. Arī tām ir savs siltums. Šoreiz Ziemassvētki nebūs balti un sniegoti kā ierasts, taču klusi, ģimeniski un mīļi tie varētu būt. Mēs vēl spējam iztēloties klusu lauku sētu, kur tiek uzturētas senās tradīcijas ar pīrāgu cepšanu un visām citām Ziemassvētkiem piederīgām lietām. Ne jau ar pārspīlēto apdāvināšanas drudzi, uz kuru jau pāris mēnešus pirms svētkiem mūs skubina reklāmas un dažādi tirgošanas speciālistu triki. Nav nepieciešami dāvanu kalni, būs gana ar nelielu, mīļu nieciņu kā uzmanības pierādījumu. Vislielāko pārsteigumu saistībā ar Ziemassvētkiem, ko kristīgā pasaule uzskata par Kristus dzimšanas svētkiem, piedzīvoju tieši šī gada adventē. Kāda kundzīte, taujāta uz ielas, ko viņai nozīmē Ziemassvētki, atbildēja, ka neko, jo tos neuzskata par svētkiem. Nav nekādu ticamu ziņu par Jēzus dzimšanas gadu, kur nu vēl par datumu. Izrādās, tā vienkārši pieņemts jau ļoti sen, lai vājinātu pagāniskās valstis. Tīmeklī var atrast ļoti daudz informācijas par šo aspektu, arī to, ka Jēzus Kristus patiesībā dzimis Latvijā.
