Šonedēļ vienā no interneta portāliem izlasīju satraucošu ziņu “Māte: “Mans bērns ir draņķis – jā, ir bērni, kas tādi piedzimst.””. Raksta ievadā teikts, ka emocionāli pazemoti, fiziski iespaidoti, seksuāli izmantoti un vecāku nolaidības dēļ atstāti bez uzraudzības pērn mazajā Latvijā bijuši aptuveni 2000 bērnu. Lasot bērnu un vecāku krīžu centriem uzticētos stāstus, kļūst slikti. Šī ir milzīga problēma, un nav jādomā, ka uz jums tā neattiecas. Par to skaļi un daudz nav jārunā tikai konkrētās ģimenēs vai iestādēs, bet sabiedrībā kopumā. Ja vairumā gadījumu man riebjas interneta komentāri, tad pie šīs publikācijas tos iesaku izlasīt. Ne viens vien pieaudzis cilvēks atzīstas, ka bērnībā sists, izmantots, pazemots. Apkārtējie zinājuši, bet klusējuši. Tas viss atstājis nopietnas sekas. Bieži vien emocionālā vardarbība mājās, skolā ir bijusi sāpīgāka par fizisku sitienu. Satiekoties ar māsu, kura strādā Rīgā par sākumskolas un pirmsskolas skolotāju, pārrunājam dažādas tēmas. Viena no tām ir bērni, to uzvedība un savstarpējās attiecības. Māsa stāstīja, ka itin bieži bērni skolā dodas pie psihologa, kurš palīdz bērnam izprast situāciju, atrisināt problēmas tās saknē, sniedz atbalstu, un bija nepatīkami pārsteigta uzzinot, ka mūspusē visās skolās uz vietas nav šī speciālista. Viņas pirmais jautājums: “Kā tas vispār var būt iespējams?” Psihologs šajā gadījumā ir ķēdes iztrūkstošais posms. Jā, viss sākas ģimenē, taču turpinās skolā, un labi, ja uz vietas ir psihologs, kura zināšanas un pieredze ļauj ātrāk saredzēt problēmu, kas, iespējams, vēl nav samilzusi. Manuprāt, ir lietas, uz kurām nevajag ekonomēt un šī ir viena no tām.
