Pirms 20 gadiem janvāris nebija tik kluss un mierīgs kā tagad. 1991. gada sākums bija laiks, kad izšķīrās – Latvija spēs izcīnīt neatkarību vai arī nāksies padoties okupācijas režīmam.Latvijas tauta pēdējam iespējamajam variantam pateica striktu nē un, kad Rīgā sāka plosīties OMON vienības un tām palīgā bija gatavas doties arī PSRS armijas daļas, tūkstošiem cilvēku no visām Latvijas malām devās uz galvaspilsētu, lai pie pašu uzceltajām barikādēm nosargātu savu brīvību. Viņu vidū atradās arī Valkas pagasta “Lībiešu” māju saimnieks Uldis Rudzītis, kurš uz barikādēm brauca četras reizes.Mūsdienu jauniešiem barikāžu laiks lielākoties ir vēsture. Atšķirība no krietni senāku laiku notikumiem vien ir tā, ka mūsu vidū ir daudzi šīs vēstures aculiecinieki un veidotāji. Un tas ir mūsu ieguvums.Tā bija vienreizēja kopības izjūtaU. Rudzītis toreiz strādāja meliorācijā un kolektīvā bija daudzi patriotiski noskaņoti darbinieki, kuri atsaucās Tautas frontes aicinājumam doties palīgā rīdziniekiem. “Mēs braucām katru dienu, kamēr vajadzēja stāvēt pie barikādēm. Ar mani kopā bija Jānis Dienavs, Vilis Poga, Aigars Kāposts un daudzi citi. Tas bija laiks, kad mūs bija pārņēmis stiprs kopības gars. Latviešiem tā ir diezgan reta parādība, bet toreiz jutāmies ļoti vienoti. Kad braucām iekšā Rīgā, otrā šosejas malā apmēram kilometru garā posmā stāvēja armijas automašīnas, pie tām grozījās karavīri ar automātiem. Mēs lēnām braucām garām. Nezinu kādēļ, bet tajā brīdī pat neiedomājos, ka mūs varētu apturēt. Jocīga sajūta pārņēma vēlāk, kad uzzinājām, ka interfrontisti gatavojas gājienā doties gar mūs posteni. Virs mūsu galvām riņķoja helikopters, kurā sēdošie megafonā krieviski kliedza, lai izklīstam. Tad gan sajutu iekšēju nedrošību,” atzīst U. Rudzītis.Galvenais ierocis – smiltisViņam un vēl vairākiem valcēniešiem postenis bija ierīkots pie sakaru centra. “Pretim centram atradās krustojums, kurā stāvēja ceļu būves automašīna ar bākugunīm. Tuvāk ēkai bija novietota piekabe, kurā man bija uzdots stāvēt un dežurēt. Bijām norunājuši, ka ceļu būvnieks savā automašīnā signalizēs ar bākugunīm, tiklīdz parādīsies interfrontisti. Ieraugot signālu, man vajadzēja izvilkt kabatas lakatiņu un māt ar to sakaru centra sargiem. Līdzās man piekabē stāvēja pilni spaiņi ar smiltīm. Tās bija mans ierocis. Ja uzbrucēji sadomātu rāpties piekabē, es tiem sejā mestu smiltis. Mums bija piekodināts izvairīties no vardarbības. Nedrīkstējām arī pie sevis glabāt aukstos ieročus. Tomēr katram gadījumam barikāžu sargi drēbēs bija paslēpuši dzelzs stieni. Man arī tāds bija. Galu galā neatkarības pretinieki, šķiet, nobijās un mums garām aizbrauca tramvajos,” stāsta barikāžu dienu dalībnieks.Rīdzinieku atbalsts priecēUldis ar prieku atceras rīdzinieku atbalstu. “Tādu laipnību un pretimnākšanu no gluži svešiem cilvēkiem es ilgi nebiju piedzīvojis. Sievietes mums nesa bulciņas, maizi, cienāja ar tēju, pat cigaretes sagādāja. Visu atnesto nemaz nevarējām apēst,” atminas Uldis. Rīgas sargus morāli atbalstīja arī galvaspilsētas mākslinieciskie kolektīvi. Barikāžu dalībniekiem dziedāja koris, dejoja deju kolektīvi. “Sakaru centra pagalms bija ar ieslīpu laukumu, kurā spēlēja deju mūziku, un mēs, satuntulējušies ziemas drēbēs, tur dancojām, lai sasildītos. Mežinieki bija saveduši lielas pagales ugunskuru kurināšanai, un es no piekabes komandēju to piegādi pa ķēdīti uz ugunskura vietu. Šajā darbā iesaistīju arī ziņkārīgos, kuri bija sanākuši apskatīties, ko mēs pie barikādēm darām. Neiztika arī bez kurioziem. Laikam jau bija pienācis kāds ārzemnieks, kurš fotografēja notiekošo. Es viņam skaļāk uzsaucu, lai beidz bildēt un padod malku. Nezinu, kā viņš manis teikto saprata, bet tūlīt laidās projām, ko kājas nes,” stāsta Uldis. Viņš ar humoru piebilst, ka vissaspringtākās bijušas pēdējās barikāžu dienas, kad nācies vissmagāk strādāt, jo tad barikādes vajadzējis jaukt nost.Patriotismu ieaudzināja vecākiBarikāžu dalībnieki neslēpj, ka toreiz neviens nezināja, kā tas viss beigsies, un vairāki izjutuši bailes, tomēr uz Rīgu brauca, atstājot mājās pie radioaparātiem un televizoriem tikpat satrauktus tuviniekus. U. Rudzītis uzskata, ka viņa motivācijai doties uz barikādēm pamats meklējams audzināšanā. “Mans tētis un mamma nekad nav ieredzējuši padomju varu un kompartijas režīmu. Kad tētis bija ceļu būvniecības iecirkņa priekšnieks, viņš pie sevis darbā pieņēma visus izsūtītos uz Vorkutu un Sibīriju, kuri atgriezās no trimdas. No vecākiem arī uzzināju patiesību par tā saucamo saulaino padomju dzīvi,” skaidro U. Rudzītis.Valsts liktenis pašu rokāsMūsdienās vairāki barikāžu dienu dalībnieki atzīst, ka tagadējā dzīvē ir vīlušies un diezin vai otrreiz dotos uz barikādēm. Uldis gan šaubās, vai būtu mazāk Rīgas sargu, ja vēlreiz rastos līdzīga situācija. “Protams, daudz kas kaitina valdības darbā, bet šaubos, vai grūtības tā spēj pārvērst latviešus, ka viņi vairs nedomātu par savas valsts nosargāšanu. Es, piemēram, atkal brauktu, ja būtu vajadzība, un domāju, to darītu arī citi,” apliecina U. Rudzītis.Uldis atzīst, ka arī viņš ir vīlies, jo Latvijā dzīve nav izveidojusies gluži tāda, kā cerējis, bet nepareizā politikā jau nav vainojama dzimtene. “Pēc manām domām, daudz slikta nodara pastāvīgā ķīvēšanās Saeimā un tas, ka noteicošais lēmumu pieņemšanā ir tā saucamais partijas viedoklis. “Mani kaitina, ka, piemēram, “Saskaņas centra” līderis Jānis Urbanovičs nepārtraukti kritizē Valdi Dombrovski, turklāt ar ļaunu smīnu televīzijā ziņo, ka tūlīt, tūlīt premjeram nekas vairs neizdosies, bet es nezinu, ko viņš pats ir izdarījis Latvijas labā. Tauta deputātus ir ievēlējusi, lai viņi strādātu valstij. Nu tad jāmet strīdi pie malas un visiem kopīgi jādomā, kā uzlabot dzīvi valstī. Naida kurināšana savā starpā nekādu rezultātu nedos, un tādai rīcībai nav jēgas. Esam ievēlējuši jaunus deputātus, bet dzirdam atkal veco dziesmu – es balsoju tā, kā lēma partija. Bet vēlētāji ievēlēja konkrētu personu, no kuras gaida patstāvīgus spriedumus. Tagad iznāk tā, ka visu nosaka partiju vadoņi, bet pārējie tikai piebalso. Tas nav īsti pareizi,” spriež U. Rudzītis. Vēl viens nebūšanu iemesls, pēc Ulda domām, ir ievēlēto politiķu nespēja pretoties varas vilinājumam. “Reiz dzirdēju Dzintri Kolātu sakām, ka vajag ielikt cilvēku lielā amatā un tad varēs redzēt, kā viņš sāk maitāties. Latvijā to var attiecināt uz vairākiem politiķiem,” secina U. Rudzītis. Viņš domā, ka visiem jākļūst aktīvākiem un jāseko līdzi valstsvīru darbībai. Taču tikai pēdējās Saeimas vēlēšanās cilvēki sākuši rūpīgāk pētīt sarakstus. Ja tas būtu izdarīts agrāk, mazāk politikā būtu tādu veco vēžu, kuri aprobežojas tikai ar darbošanos savā labā. Tas viss ir mūsu pašu rokās, tāpat kā brīvības nosargāšana pie barikādēm.
