Tuvojoties vecgada vakaram, paziņu vidū nereti esmu dzirdējis ironisku vērtējumu par bezgalīgajiem laimes vēlējumiem jaunajā gadā. Kāda jēga to novēlēt, ja skaidri zināms – vecā gada pēdējā un jaunā gada pirmā diena ir tādas pašas kā pārējās. Pirms gadumijas saņemsim laimes vēlējumus, bet no rīta visas vecā gada problēmas turpināsies. Apmēram tā to var atstāstīt. Tā jau tas patiesībā ir, turklāt pēdējos gados no valsts vadošo amatpersonu puses esam vien dzirdējuši, ka nākamais gads būs skarbāks. Daļēji to var izskaidrot ar pagājušo ekonomisko krīzi, kad mūs brīdināja par jostu savilkšanu, kas arī notika. Arī tagad dzirdam, ka nākamgad celsies cena elektrībai, kas, kā jau zināms no pieredzes, sadārdzinās citas preces. Savu artavu dārgākai dzīvei piemetīs arī eiro ieviešana. Un tik un tā ir skaidri zināms, ka arī šajā gadumijā netrūks laimes vēlējumu un daudzi, tāpat kā vienmēr, ticēs un cerēs, ka kaut kas dzīvē kļūs labāks. Tā arī notiks, ja šīs cerības nebalstīsim uz kaut kādiem abstraktiem spēkiem, kas mūsu vēlmes piepildīs, un negaidīsim vienīgi no valsts varas labklājības atnešanu, bet paši rīkosimies godīgi, apņēmīgi un maksimāli katrs pēc savām spējām. Jāsaprot, ka katrs aizgājušais gads ir arī mācību stunda, kas atklāj mūsu nepareizības. Krīze būtībā bija paģiras pēc apreibināšanās alkatībā. Arī Zolitūdes traģēdiju neviens nesūtīja no debesīm, bet tā bija rezultāts īstenotajam principam – mazāk izdot, vairāk nopelnīt. Ja sabiedrība neveiksmes un negācijas aizejošajā gadā sapratīs kā mācību stundu, tad tiešām būs cerība kādreiz sagaidīt laimīgu nākamo gadu.
