Smiltenietis Elvis Markss (14 gadi) pirmajā brīdī ne ar ko īpašu neatšķiras no saviem vienaudžiem – mācās, ir aktīvs sociālo tīklu lietotājs. Uzmanību sev viņš piesaistīja ar sportu, kas pats par sevi gan nav nekas neparasts. Jau kopš vasaras sākuma Smiltenes ģimnāzijas sporta laukumā viņš gandrīz vienmēr bija redzams kopā ar savu tēti. To mūsdienās bieži nenākas redzēt – pusaudzis, kurš lepojas, ka brīvos brīžus pavada kopā ar vecākiem, nevis lieloties ar kārtējām ballītēm ārpus pieaugušo redzesloka. Lai arī skolā Elvis nav zelta skolnieks, viņu var apbrīnot par tādām īpašībām kā neatlaidība, gribasspēks, mērķtiecīgums, sirsnīgums un apziņu, ka bez grūtībām panākumi nekad nebūs.
Lepojas, ka tētis ir tik stiprs
Izrādās basketbols nav vienīgā puiša aizraušanās. Viņu iespaidoja televīzijas raidījuma “Latvijas zelta talanti” dalībnieki – dvīņubrāļi Andrejs un Alberts Kozlovi no Ventspils, kas nodarbojas ar ielu vingrošanu. “Viņu uzstāšanos redzēju vienreiz, nelikās nekas īpašs, bet otrajā reizē, kad abi demonstrēja trikus, gribējās pašam pamēģināt. Tādi muskuļaini čaļi,” nosaka smiltenietis. Domāts darīts!Elvis, uzzinot, ka Smiltenē ir puiši, kas ar vingrošanu nodarbojas vairākus gadus, tos uzrunāja sociālajos tīklos. Sākotnēji viņi ieteica dažādus vingrinājumus un parādīja, kā tos pareizi izpildīt. Sportiskais pusaudzis atzīst, ka basketbola treniņi ikdienā rada papildu slodzi. Turpretī vingrošana palīdz kļūt fiziski spēcīgākam, prasmīgākam un pārliecinātākam par sevi un nākusi par labu basketbolam.Šis jau ir piektais mēnesis, kad Elvis vingro un dara to kopā ar savu tēti. “Man nav no kā kaunēties. Tas ir forši, ja ir tāds stiprs tētis. Citi saka – tu esi laimīgs, ka tā vari!” lepns ir Elvis. Viņš nenoliedz, ka labprāt panāktu tēti, taču viņš pagaidām ir stiprāks. “Viegli nav, bet es to izdarīšu,” smaidot piebilst pusaudzis.Maza sacensība abu starpā notiek, taču, visticamāk, tā ir cīņa katram pašam ar sevi. “Kad sākām trenēties, bija tā, ka reizi mēnesī mamma brauca līdzi un pārbaudīja, cik daudz katrs mēs varam izpildīt. Tas motivēja vēl vairāk censties,” saka Elvis. Ja vasarā abi trenējās gandrīz katru dienu, tad, kļūstot aukstākam, tas notiek retāk. “Ir jādomā tālāk. Esmu sācis apmeklēt trenažieru zāli, protams, spēlēju arī basketbolu un esmu laukumā pie stieņiem,” neatlaidīgs ir pusaudzis.Viņam nav saprotams, kā daudzas jaunas meitenes un puiši var izniekot laiku pīpējot, dzerot un katru piektdienu ejot uz tusiņiem. “Jā, tā patiešām notiek!” zina teikt Elvis.
Veselība nav iemesls
Mana vecuma cilvēkiem intereses ir dažādas. Gandrīz visi mani paziņas sporto, bet daudz ir tādu vienaudžu, kas labāk uzpīpē un patusē. Diemžēl daļa garajos starpbrīžos iet nevis kārtīgi paēst, bet uzpīpēt. Man visvairāk nepatīk, ja to dara jaunas meitenes. Vairākas reizes esmu teicis, lai atmet, jo bojā savu veselību, bet tas viņām neesot iemesls. Pats esmu par veselīgu dzīvesveidu un uzturu. Tāpēc nevaru izturēt, ka bieži redzu, kā kūp dūmi ne jau no skursteņiem, bet cigarešu. Pīpēt prot, bet piepumpēties ne,” saka Elvis. Vaicāts, vai pats nemaz nav pamēģinājis, viņš atbild – kurš tad to nav darījis. “Bet man tas nav aktuāli. Kā teica Māris Šlēziņš, stilīgi ir nevis būt smēķētājam, bet gan stipram un veselam,” pārliecinājies pusaudzis. Bez kaitīgajām vielām viņš ikdienā var iztikt pilnībā, taču bez “Piena spēka”, medus un ķiplokiem gan ne. Arī vitamīnus viņš dzer, lai nostiprinātu imūnsistēmu.
Mācības ir svarīgas
To, kāda vērtība ir zināšanām nākotnē un ka viss ir atkarīgs no paša, Elvis aizvien vairāk apzinās tikai tagad. “Godīgi, kad biju mazāks, mācības man bija vienaldzīgākas, svarīgs bija tikai sports. Agrāk man tas dažkārt likās sīkums, gribējās paslinkot. Tagad man tuvojas 15 gadu, tas labais vecums, kad vairāk piedomāju par mācībām. Pirmās atzīmes šajā mācību gadā ir labas. Pat basketbola treniņos treneris mums saka, ja būs kaut viena nesekmīga atzīme, nekam jūs nebūsiet vajadzīgi. Arī sportistiem ir jābūt gudriem, un tā ir patiesība. Lai iekļūtu Sporta pedagoģijas akadēmijā, vidējai atzīmei ir jābūt augstai. Stulbeņi nevienam nav vajadzīg. Trenera teiktais mani ir iespaidojis, un šos vārdus paturu prātā,” aizdomājas skolēns. Elvis secina, ka izvēle ir katra paša rokās. Viņš nebūt nav paraugbērns it visā, taču zina, ka tikai caur ērkšķiem sasniedzamas zvaigznes un jo vairāk centīsies, jo tuvāk tām būsi.
Sports iepatikās jau bērnībā
Elvim sports iepatikās, kad viņam vēl bija astoņi gadi. Vecāki devās peļņā uz Īriju, bet par Elvi rūpējās vecvecāki Kārķos. “Tur skolā mani ņēma līdzi uz visādām sacensībām, tajā laikā arī radās pastiprināta interese par basketbolu. Sākumā tāpat pie mājas pamētāju bumbu, vēlāk tas viss kļuva nopietnāk. Pirms diviem gadiem pārvācāmies uz dzīvi Smiltenē. Aizgāju uz sporta skolu. Gribēju spēlēt basketbolu, bet nebija mana vecuma komandas. Skolā uztaisīju afišu, lai sameklētu spēlētājus. Tolaik vēl gāju mūzikas skolā, arī tur paziņām apvaicājos, vai kāds negrib apmeklēt basketbola treniņus. Pamazām izveidojās komanda. Sākumā bijām daudzi. Sākās grūtie treniņi, kurus daļa neizturēja,” stāsta pusaudzis.Basketbols ir Elvja sirdslieta, un ar to viņš domā saistīt savu nākotni. Patlaban viņš mācās 8. klasē, taču pēc pamatskolas absolvēšanas cer turpināt sevi pilnveidot Valmierā, kur jaunajiem censoņiem ir lielākas izaugsmes iespējas.
