Smiltenes pagasta “Ķiguļos” mīt Latvijā augstu novērtēti dzīvnieciņi ar spožu kažociņu piesātinātā lapsas sarkanumā – “Jaunzēlandes sarkanā” šķirnes truši. Par viņu izkopto šķirnes kolekciju “Ķiguļu” saimniece Dzintra Lezdiņa šoruden saņēma diplomu.
Apbalvojumu smiltenietei pasniedza Latvijas šķirnes trušu audzētāju asociācijas konferencē – izstādē “Rāmava 2010”, kurā satikās šķirnes trušu audzētāji. Dz. Lezdiņas parādītā kolekcija ar četriem Jaunzēlandes sarkanajiem trušiem izpelnījās cildinājumus kā vienīgā. Aizrāvušies ar kolekcionēšanuAsociācijas valdes priekšsēdētāja Ineta Fogele “Ziemeļlatvijai” atzīst, ka truškopības speciālisti ir stingri vērtētāji un viņu atzinību saņemt nav viegli.“Dzintra ir malacis!” I. Fogele uzteic kolēģes paveikto ciltsdarbā. “Šādā kolekcijā katrs trusis nedrīkst tikt novērtēts zemāk par 94 punktiem, un tas novērtējums, ko ieguva viņas kolekcija, ir ļoti augsts”.Smiltenes pagasta “Ķiguļos” būdās aiz drāšu žodziņiem ir redzams cits par citu skaistāks trusis. Saimnieki Dzintra un Uldis Lezdiņi palikuši pie trijām pamatšķirnēm: “Jaunzēlandes sarkanā”, “Kalifornijas” un “Lielā, gaišā, sudrabotā”.Taču kolekcijā ir arī saimnieces mīlulis “Meklenburgas raibais”, dalmācietis, kādi Latvijā ir tikai divās vietās – “Ķiguļos” un kādā saimniecībā Kurzemē, un citu šķirņu garauši.Pavisam ganāmpulkā šogad ir vidēji 150 dzīvnieku. Viņus netur ne ādiņām, ne gaļai. “Ķiguļi” ir šķirnes trušu audzēšanas saimniecība, kas pārdod pašu izaudzēto vaislas materiālu. Ciltstēvu un ciltsmāti Dz. Lezdiņa pērk ārzemēs un regulāri apmeklē šķirnes trušu izstādes Eiropā, lai noskatītu trušu pāri.“Faktiski esam trušu kolekcionāri, kas saslimuši ar viņu kolekcionēšanu,” pasmaida Dz. Lezdiņa, pēc profesijas diplomēta zootehniķe ar 35 gadus ilgu stāžu. Ikdienā viņa strādā par sertificētu lopkopības pārraugu ar klientiem Smiltenes, Vijciema, Launkalnes, Grundzāles un Zvārtavas pagastā, tāpēc trušu ēdināšana un kopšana ir dzīvesbiedra Ulda pārziņā. Garaušiem viņš gādā sienu, kombinēto spēkbarību, burkānus, bietes, kartupeļus. Brīvdienās, it īpaši vasaras brīvlaikā, palīgā nāk arī viņu piecas mazmeitas, atbraucot ciemos no Smiltenes un Rīgas. Labais iedzimst no vīrieša Šķirnes trušus “Ķiguļos” audzē kopš 2004. gada. Saimniece secinājusi, ka tas var būt ne tikai vaļasprieks, bet arī ienākumu avots. Tiesa, ar nosacījumu, ka ciltsdarbā ir jābūt zināšanām. Piemēram, pārojot garaušu “ģimeni”, rūpīgi jāizvēlas truša tēviņš, jo “visas labās īpašības – auglība, ātraudzība, ķermeņa uzbūve – iedzimst no vīrieša”, smaida saimniece.Dz. Lezdiņa šķirnes trušu audzēšanā jau ir ieguvusi lielu pieredzi. Viņa nesen absolvēja Latvijas Lauksaimniecības universitāti programmā Uzņēmējdarbības vadība un pat savu diplomdarbu rakstīja par truškopību, salīdzinot divas gaļas šķirnes (“Lielo, gaišo, sudraboto” un “Kalifornijas”) un to krustojumu. “Ķiguļu” saimniece spriež, ka truškopībā ideāls variants būtu, ja vienas saimniecības audzētu vaislas materiālu, bet citas intensīvi ražotu gaļu, kā, piemēram, to jau dara “Sveķi” Madonas novadā – viena no lielākajām trušu fermām Baltijā. Trušu gaļu “Sveķi” piedāvā restorāniem un veikalu tīkliem, piemēram, “Rimi”. Mazākas saimniecības veiksmīgākam biznesam varētu dibināt trušu audzētāju kooperatīvus.Jau tagad Lezdiņu ģimenes audzētajiem šķirnes trušiem pircēju pietiek. Cilvēki garaušus iegādājas arī pašu saimniecības vajadzībām, lai tiktu pie gaļas un trušādiņas. Dzintra to slavē. Ja sagrieztu truša ādu ieliek gumijas zābakos, tad pat slapjdraņķī kājas ir sausas un siltas. “Latviešu zemnieks ir izdomas pilns, strādīgs, izturīgs un pabaros gan sevi, gan pilsētniekus,” “Ķiguļu” saimniece ir optimiste, domājot par Latvijas laukiem. Viņa pati jau pabijusi uz semināriem ķirbju, krūmmelleņu un tomātu audzēšanā, lai izmēģinātu jaunas lietas savā dārzā.
