Par Ziemassvētku tuvošanos liecina ne tikai veikalos nopērkamā svētku atribūtika, radio arvien biežāk skanošās Ziemassvētku tematikai veltītās dziesmas, bet arī televīzijas kanālu piedāvājums. Lai cik tas nebūtu banāli, piektdienu vakaros skatos, atklāti sakot, simts reizes drillēto amerikāņu filmu “Viens pats mājās”. Neko sev nevaru padarīt. Patīk man kopā ar bērniem skatīties astoņus gadus vecā Kevina, kurš ģimenē visiem krīt uz nerviem, izdarības ar ļaunajiem zagļiem un vēlmi nosargāt savas ģimenes mājokli un godu. Taču visvairāk man simpatizē tas, ka filmas ideja ir atgādināt pieaugušajiem reizēm tik vienkāršu un pašsaprotamu lietu, – arī bērni tik ļoti kāro saņemt atzinību pat par visniecīgāko paveikto darbiņu. Un vēl līdz sirds dziļumiem aizkustināja Kevina padoms sirmajam kaimiņam, no kura viņš visu laiku paniski baidījās. Zēns ieteica vīram piezvanīt sava dēla ģimenei, jo dzīvot neziņā un domāt, ka tuvinieki nevēlas satikties, ir visvieglākais risinājums. Lai arī bailes nepazīst vecumu, labāk taču ir noskaidrot patiesību.Līdzīgi ir arī ar mums – pieaugušajiem. Reizēm par pateikto paldies ir lielāks gandarījums nekā par algas dienā kontā ieripojušajiem latiem. Un šis nu reiz ir laiks, kad vajadzētu mierīgi apsēsties un izvērtēt gada laikā paveikto. Vēl var paspēt kādam ģimenē, darba kolektīvā, kaimiņos pateikt paldies, padomāt, vai kādam šis svētku laiks nav vientulīgs un skumjš. Esmu pārliecināta, ka pašceptas piparkūkas, kāds labs vārds un vienkārša saruna varēs iepriecināt to, kurš dzīvo viens. Ir tikai jāvēlas iepriecināt!
