Imants Ziedonis literatūrā ienāca pēkšņi. Vairums dzejnieku gadiem ilgi bija apgrozījušies jauno autoru semināros, šo to arī publicējuši, bet Imants uzradās it kā no nekurienes. Liekas, tas bija 1957. gada rudenī, biju iegājis jaundibinātā žurnāla “Liesma” redakcijā, kur sastapu Ojāru Vācieti. Burtiski pēc minūtes pavērās durvis un tajās parādījās slaids jauneklis ar milzīgi kuplu matu ērkuli, stādījās priekšās un Ojāram pasniedza savus dzejoļus. Un tūdaļ arī pazuda, atvadām klusi palocījis galvu. Tā sastapās divi mūsu paaudzes ģēniji.
Pienāks laiks, par Imantu Ziedoni sacerēs apjomīgus pētījumus. Avīzes lasītājiem gribu piedāvāt dažas epizodes, kam saistība ar mūsu novadu. Imants nebija biežs Dzejas dienu dalībnieks, varu minēt tikai viņa viesošanos Naukšēnos, kur biju liecinieks, un dzejnieka liktenīgo braucienu uz Palsmani, kur viņš iepazinās ar Ausmu Kantāni.
Bija viens dīvains brauciens uz Valku. Kaut kādu aģitbrigādi sadomāja organizēt Rīgas pilsētas komjaunatnes komiteja, kāds simts klausītāju kultūras namā gaidījām ciemiņu parādīšanos, un ar stundas nokavēšanos arī atbrauca. Viens dejotāju pāris un Imants Ziedonis. Dejotāji nodejoja vienu danci, pārējo laiku nācās aizpildīt dzejniekam. Noslēgumā iegāju aizkulišu telpā, Imants drūms sēdēja uz galda malas. Organizatoriem pēdējā brīdī visi sarunātie talanti pazuduši, un tad kā vienīgo glābiņu sarunājuši dzejnieku.
Pavisam tieši ar mūsu novadu Imants Ziedonis sadraudzējās filmas “Pūt, vējiņi!” tapšanas laikā. Vispirms režisors Gunārs Piesis kopā ar scenārija autoru Ziedoni apbraukāja pusi Vidzemes, līdz pilnīgi nejauši Imants ievērojis Ielīcas. Vēlāk, kad māju kompleksam mainīja jumta segumu, niedru klāšanā piedalījās arī Imanta tēvs.
Vēlāk režisors un scenārists nopietni sanīdās. Lieta tā, ka sevi cienošs rakstnieks nepieļaus, ka viņa sacerējumu kāds cits pārveido, savukārt režisoram scenārijs ir tikai māli, ko var pielāgot pēc savas gaumes. Un Gunārs Piesis vispār bija vīrs, kurš gatavs uzsprāgt par katru iebildumu. Otrs iemesls nesaskaņām bija tas, ka Imantam pilnīgi nepieņemama tāda latviska sentimentalitāte, kāda filmā parādījās ainās ar ziedošo un pēc tam pārziedējušo pieneņu lauku.
Darbodamies ainavu sakopšanas talkās, Imants Ziedonis iepazinās ar Plataču kokaudzētavu, un tur viņam radās ideja kādu rekultivētu grants karjeru apstādīt ar sarkanajiem ozoliem. Kas finansēja, to nezinu, bet nodoms tika īstenots. Kad vēlāk Imantam apvaicājos, kā aug Birutas Šteinbergas lolotie ozoliņi, dzejnieks drūmi atbildēja: “Ziemā visus zaķi nomizoja.” Pēc tam es savu ozoliņu katru ziemu esmu glābis no negantajiem grauzējiem, līdz nu jau ražo zīles.
Liekas, tas bija 1980. gads. Grāmatu draugu biedrību tolaik vadīja Mētra Ikale, kurai bija tendence uz rajonu aicināt slavenības. Cilvēks bija sadomājis, ka pēc “Kurzemītes” un “Tik un tā” Imants Ziedonis varētu kaut ko uzrakstīt arī, teiksim, par Plāņu sovhozu. Un tā – vienā vasaras saulainā rītā Ikale piezvana un paziņo, ka man vajadzēšot pavadīt Imantu Ziedoni uz Plāņiem. Jutos neērti par pastulbo situāciju, tāpēc piekritu. Pa ceļam piestājām Vijciemā, lai vismaz ģimeni informētu par savām gaitām.
Braucienam bija norīkota redakcijas mašīna. Par laimi, Ikale vismaz sovhoza direktoru Viļumu bija par ciemiņu brīdinājusi. Viļums izrādījās lielisks stāstītājs, un nepilnas divas dienas, ko pavadījām kopā, bija patiesi interesantas. Par to varētu daudz stāstīt, bet tad šis raksts sanāktu pārāk apjomīgs.
Imantam interesēja kāds cits jautājums, proti, vai Vijciemā kaut kur nav nopērkama tipiski latviska klētiņa, kuru pārvest uz Murjāņiem, tur līdzās vasarnīcai esot brīvs zemes pleķītis. Vispirms Vijciemā nolēmām paēst pusdienas, jo šoferis uz stundu mūs pameta bez mašīnas. Bet ēdnīcā tieši tobrīd bija milzīga rinda, tāpēc ierosināju, ka kaut ko iekost varēsim manā mājā, kura tikko bija izremontēta un bija ierīkots gāzes pavards. Saimnieces tobrīd nebija, tāpēc pats uz pannas sacepu “laimīgo vistu” olas un atvainojos, ka ātrumā neko citu piedāvāt nevaru. “Ko tad vēl!” Imants noteica, un mēs paēdām pusdienas, piedzerdami kafiju. Vēl pārrunājām manu ieceri rakstīt par Taures purvu un nodomu to pasargāt no iznīcināšanas. Un tad jau šoferis bija klāt. Ciema padomē Inševa ieteica mums mājas, kur tāda klēts varētu būt meklējama. Ceļš uz Mežmuižu tobrīd bija slēgts, un mēs dabūjām meklēt apkārtceļus. Klēti gan atradām, bet saimnieki jau bija izzāģējuši starpsienu. Sameklējām arī īpašniekus, pirkums tika aizrunāts, bet vēlāk Imantam draugi bija ieteikuši citu klēti Ipiķu pusē.
Vēl todien Imants gribēja aplūkot Ielīcas – kādas izskatās liktenīgās ēkas pēc nonākšanas Kinostudijas īpašumā. Pirms Paukulītes viļņojās kviešu lauks, jau sācis krāsoties pusbriedā. Imants apturēja mašīnu, lai nofotografētu labības lauku “īstā veczelta krāsā”.
Vēl ar Imantu Ziedoni sadarbojāmies laikā, kad viņš vadīja Kultūras fondu, bet es centos paglābt no iztirgošanas Valkas Varoņu kapu pieminekli, bet par to esmu jau rakstījis. Tikšanos bijis daudz, bet tām nav tiešas saistības ar mūsu novadu. Gribu tikai pieminēt faktu, ka Imanta draudzēšanās ar selekcionāru Pēteri Upīti un Smiltenes dakteriem Krūmaliem sekmēja dažu Upīša selekcijas brīnumu nonākšanu Smiltenē.
