Aija, sešus gadus vecās Elzas mamma: Uz domu, ka Elzai šogad vajadzētu iet skolā, mūs pamudināja bērnudārzs.
Aija, sešus gadus vecās Elzas mamma:
Uz domu, ka Elzai šogad vajadzētu iet skolā, mūs pamudināja bērnudārzs. Dažādu apstākļu dēļ apmeklējam privāto pirmsskolas izglītības iestādi. Sākumā meitai neatradās vieta vienaudžu grupiņā. Tajā viņa pārcelta tikai šogad, bet pedagogi apgalvo, ka Elza gatava doties uz skolu, kaut vēl nav notikuši psiholoģiskās piemērotības testi, kas bija solīti pavasarī. Šķiet, viņi grib atbrīvot vietas citiem…
Ar vīru ilgi domājām un nevarējām saprast, kā rīkoties, jo pastāv dažādi viedokļi, piemēram, par nozagto bērnību. Tomēr neuzskatu, ka sešos gados sākt skolas gaitas būtu kāda nelaime. Man dzimšanas diena ir septembrī, tāpēc piedzīvoju, ko nozīmē divus gadus mācīties sagatavošanas grupā, jo padomju laika noteikumu dēļ 1. klasē mani vēl neņēma. Teikšu godīgi – bija garlaicīgi!
Tagad arī Elza sacerējusies, ka septembrī dosies uz skolu. Par labu šim lēmumam runā tas, ka meita prot labi lasīt un rakstīt, savā vecumā ir nopietna un atbildīga, kaut nav pārāk patstāvīga. Mierina fakts, ka tajā pašā skolā ies vecākā māsa. Turklāt ceram tikt pie pazīstamas klases audzinātājas.
Tomēr skolas attieksme pret mūsu ieceri bija ļoti noraidoša. Pirmajā tikšanās reizē man nolasīja morāli un lika manīt, ka šādu soli viņi pilnīgi un galīgi neatbalsta. Apelēja arī pie ārsta izziņas, kuru mēs, visticamāk, nesaņemšot, jo iet skolā nozīmē lielu fizisku slodzi un to saprot arī mediķi. Tur arī viss ir apstājies – pie ārsta vēl neesam bijuši, jo Elza ilgi slimoja, bet bērnudārzā tuvojas izlaidums, un viņiem jāzina, kura skola meitu ņems. Atkal esam pārdomās, bet Elza to jūt un ir pagalam sakreņķējusies, jo ilgojas doties uz skolu!
