Tieši ziemas saulgriežos apritēs pieci gadi, kopš Latvija ir kļuvusi par Šengenas līguma dalībvalsti. Šo gadadienu kā svētkus atzīmēs arī Valkas un Valgas iedzīvotāji, 20. decembrī pirms pusnakts pulcējoties uz Igaunijas un Latvijas robežas starp abām pilsētām. Vai šie pieci gadi mums bijuši ieguvums vai sagādājuši vilšanos? Valcēniešiem un valdzēniešiem dalība Šengenas līgumā nenoliedzami ir liels ieguvums. Nav vairs robežkontroles, no vienas valsts uz otru var pāriet jebkurā vietā, valcēniešiem ir palielinājusies izvēle darba atrašanā, ko tagad bez uzturēšanās atļaujām un citām birokrātiskām formalitātēm var meklēt arī Igaunijas pusē. Arī pa Eiropas Savienību var brīvi ceļot. Tagad Berlīnes mūra rūpīgā apsargāšana un robežšķērsotāju aresti šķiet kā tāls un briesmīgs murgs. Tagadējā Slovākijā drošībnieki izveidoja pat viltus robežu, lai noķertu pārbēdzējus. Tomēr bez ieguvumiem esam saņēmuši arī auksta ūdens šaltis. Esam izjutuši, ko nozīmē Briseles diktētie taupības pasākumi, lai mēs varētu pretendēt uz starptautisko aizdevēju labvēlību. Daudziem izdzīvošana kļuva par galveno uzdevumu. Arī Latvijas lauksaimnieku klauvēšanu pie Eiropas vadības durvīm un godīgu atbalsta maksājumu pieprasīšanu lielo Eiropas valstu līderi negrib un negrib sadzirdēt. No tā esam pārliecinājušies, ka Eiropas Savienībā neesam uzņemti, lai iegūtu jaunus draugus. Draudzības nav, ir tikai intereses. Tas, ka esam Eiropā, nozīmē, ka esam Eiropu interesējuši. Arī tas tomēr ir ieguvums, jo mums ir dota iespēja, kaut mazāka kā lielvalstīm, savas intereses aizstāvēt. Tagad jāmācās to darīt.
