Latvijā janvāri dēvējam par barikāžu laiku. To vēl joprojām uzskata par unikālu nevardarbīgas pretošanās piemēru visā pasaulē. Barikādes ir kļuvušas par Latvijas neatkarības atjaunošanas simbolu. Tās raksturo latviešu tautas gara spēku un dzimtenes mīlestību.
Šogad aprit 25 gadi kopš 1991. gada barikāžu vēsturiskajiem notikumiem. Lai kopīgi pakavētos atmiņās pie ugunskura, aizvadītajā ceturdienā Valkas novadpētniecības muzejā notika pasākums “Par savu Latviju”.
Sirdsdarbs – fiksēt vēsturiskos notikumusTo apmeklēja barikāžu dalībnieki, skolu jaunatne, jaunsargi un citi interesenti. Pirms tam klātesošie ar interesi rūpīgi aplūkoja fotogrāfes un muzeju darbinieces Māras Brašmanes dokumentālās fotogrāfijas, kurās fiksēti barikāžu notikumi dažādās vietās Rīgā. Māra atzīst, ka arī viņai rūp viss, kas notiek Latvijā. Savā fotoaparātā fiksēt barikāžu notikumus bijis sirdsdarbs, nevis darbošanās ar mērķi radīt profesionālas bildes. Fofogrāfei bijis svarīgi būt klāt latviešu tautas vēsturei. Tas toreiz bija ļoti nopietni. Taču, ja barikāžu notikumus izvērtē ar šodienas skatījumu, M. Brašmane uzskata: “Kas tās barikādes tādas bija? Salikti baļķi, sliedes un visādas drazas. Brauktu viens tanks un visu nolīdzinātu. Barikādes simbolizēja cilvēku garu. Un to nevar sagraut.”
Strāva no laternas stabaTāpat nevar sagraut latviešu mīlestību pret dziesmu. Ar to janvāra barikāžu aizstāvjus tolaik spēcināja Valkas pilsētas kapelas “Bumerangs” vīri un dziesmu draugu kopa “Nāburgi”. Kolektīva vadītāja Mārīte Meļķe jau dalījās savās atmiņās, kas izlasāmas 15. janvāra “Ziemeļlatvijas” publikācijā “Pats galvenais ir brīvība un tā nekad nemēdz būt par brīvu”. Savukārt toreizējais Latvija Tautas frontes Valkas nodaļas vadītājs un kapelas runasvīrs Vents Armands Krauklis atceras, ka Valkas rajona iedzīvotāji sargāja Starptautisko Telefona centrāli Dzirnavu ielā. Aizbraucot uz Rīgu, atklājās, ka tur jau muzicē mūziķu “jūra” un spēlēt gribētāju rinda bija sarakstījusies jau uz priekšu. “Bumeranga” puiši ar visu līdzi paņemto tolaik dārgo un muzikantiem bezgala nozīmīgo aparatūru devušies netālu no Ļeņina pieminekļa. Uzlikuši aparatūru uz maza paaugstinājuma, strāvu pieslēguši no laternas staba. Nospēlējot savas tolaik pazīstamākās jestrākās latviešu tautas dziesmas, izrādījās, ka arī šajā vietā jau sastājusies mūziķu rinda. Izmantojot iespēju, V. A. Krauklis kopā ar Edmundu Medni (tagad dzīvo Amerikā) palikuši Rīgā, bet pārējie devušies mājup. Valcēnieši kopā ar Olgu Rajecku un rokenrola dziedātāju Ivaru Pētersonu apbraukājuši visus objektus un uzstājušies dažādos sastāvos. V. A. Krauklis pieļauj, ka, iespējams Valkas vīri varētu būt dusmīgi, ka viņiem bija jāstāv uz vietas un cītīgi jāsargā, bet Tautas frontes līderis izbraukājās apkārt un visu kaut ko redzēja.Vairāk foto – www.ziemellatvija.lv.
