Nu, neveicas Hosē Dāvidam, vēl pirms dažiem mēnešiem nodomāju, ik pa brīdim apvaicājoties, vai šis 17 gadus vecais jaunietis no Venecuēlas Dienvidamerikā beidzot ir atradis viesģimeni Smiltenē.
Hosē Dāvids Sotillo Grillets ieradās šajā Latvijas mazpilsētā kā viens no starptautiskas jauniešu apmaiņas programmas “AFS Latvija” dalībniekiem, taču radās sarežģījumi ar viesģimeni, kura dotu jaunietim pajumti uz visu mācību gadu.
Tas ir saprotams. Ir liela atbildība uzņemties rūpes par svešas ģimenes atvasi, turklāt jau padsmitgadīgu, ņemot vērā, ka agras jaunības vecums ir spurains, tam ir citas autoritātes nekā pieaugušajiem.
Tomēr kaut kur Hosē Dāvidam palikt vajadzēja, lai nebūtu pirms laika jādodas atpakaļ uz mājām, turklāt ar sajūtu, ka Latvijā viņu nevajag. Uzzinot, ka pajumti jaunietim devusi Ozoliņu ģimene no Bilskas pagasta, pirmo iedomājos zemnieku saimniecību “Džindžas” Mēru pusē, kas reiz finansiāli palīdzēja mazajai smiltenietei Elizabetei Šmitei, lai viņa varētu staigāt pati, un uzminēju. Patiesi, “Džindžu” saimnieki atkal ir paveikuši labu darbu, jo uzņēmuši dienvidnieciski temperamentīgo Hosē Dāvidu pie sevis, viņš “Džindžās” jūtas labi un ir laimīgs.
Plašāku interviju ar Hosē Dāvidu lasiet laikrakstā “Ziemeļlatvija” nākamajā nedēļā. Tagad vien piebildīšu, ka viens no iemesliem, kāpēc viņš skums, braucot projām no Latvijas, būs šķiršanās no savas jauniegūtās ģimenes.
Ir cilvēki, kuri labprāt palīdzētu citiem, taču tālāk par domām šī vēlme neīstenojas. Un ir cilvēki, kuri pelnījuši pateicību par to, ka viņi šādas domas pārvērš rīcībā.
