Atklāti sakot, neesmu diža sporta pārraižu cienītāja, bet skatīties pasaules čempionāta spēles hokejā ir svēta lieta. Personīgi man tas ir līdzīgi, kā vērot Dziesmusvētku gājienu. Lai gan pēc Latvijas izlases komandas spēles ar Dāniju un Slovēniju kā vairums līdzjutēju ne pa jokam šašļuku, tomēr ceru, ka mūsējiem palīdzēs arī kādi augstāki spēki, lai paliktu čempionāta A līgā. Diemžēl šogad Latvijas komandai totāli trūkst veiksmes, iespējams, traucē arī stress un citi blakus apstākļi. Parasti valsts izlases komandā spēlē labākie no labākajiem, bet šogad daži uzrunātie hokejisti atteicās aizstāvēt Latvijas godu čempionātā. Neesmu hokeja virtuves pārzinātāja un tāda arī nevēlos būt, jo man labāk patīk vērot skaistu aizraujošu spēli, nevis domāt par sporta saistību ar politiku. Šajā čempionātā mans favorīts, protams, ir komandas vārtsargs Edgars Masaļskis. Reizēm trūkst vārdu, lai izteiktu sajūsmu par viņa spēli, jo ne reizi vien viņš komandu ar savu meistarību ir pasargājis no zaudējuma. E. Masaļskis ir pelnījis to pašu fanu atzinību un iesauku Mūris, ko savu laiku izpelnījās Artūrs Irbe. Esmu vairākkārt redzējusi viņa spēli, pat klātienē Maskavā astoņdesmito gadu beigās, cīnoties pret spēcīgo ACSK komandu, kurā toreizējā Rīgas “Dinamo” komanda izcīnīja vienreizēju un neaizmirstamu uzvaru. Gribas cerēt, ka Latvijā hokejs ne tikai pastāvēs, bet vēl ilgi priecēs fanus ar skaistām un neaizmirstamām spēlēm.
