Varas pārstāvju pastāvīgi atkārtotais, ka Latvija ir veiksmes stāsts, ir vai nu cenšanās sabiedrību nohipnotizēt, lai mēs patiešām sāktu tam ticēt, vai arī tā ir no Ostapa Bendera pārņemta pieredze uz noplukušas istabeles fona uzburt sapni par stiklā, betonā un debesskrāpjos slīgstošu šaha pilsētu. Tā liek domāt darbu un vārdu nesakritība. Laikā, kad valdošās partijas cildina sevi par sasniegumiem, Latvijā izgāžas visi valstiski lielākie projekti. Zinām sāgu par zelta Dienvidu tiltu, kurā, neraugoties uz ieguldītajiem miljoniem, atklājas aizvien jauni trūkumi, bez rezultāta ir beidzies projekts par modernu vilcienu iegādi no Spānijas, bet tagad izgāzusies ideja par fotoradaru uzstādīšanu. Šķiet, ka ar to vēl viss nebeigsies, jo nule Zaļo un Zemnieku savienība atklājusi, ka arī tik bieži daudzinātais Nacionālās attīstības plāns nekam neder, jo tas it kā uzrakstīts no zila gaisa bez reģionālās attīstības politikas pamatnostādņu izstrādāšanas. Tā pa to putru mīcāmies, visu zaudēdami. Arī Nacionālās bibliotēkas pabeigšana aizbīdīta vēl tālākā nākotnē, kas nozīmē arī lielākas izmaksas, jo gan jau tauta visu nomaksās. Tāpat kā tieši uz tās sajozto vēderu rēķina tika apmierinātas starptautisko aizdevēju prasības. Patiesībā minēto projektu izgāšanās ir savtīgu ambīciju un nekompetences rezultāts. Kas attiecas tieši uz mūsu gudrāko galvu kompetenci, tad kādu gudrību pareizu projektu izveidē mēs varam gaidīt, ja tās nevar pat izšķirt – bija viņu kolēģis Saeimas komisijas sēdē iereibis vai nebija. Par to varētu pasmieties, tikai smiekli nenāk, jo visas negācijas jāsedz nodokļu maksātājiem.
