Barikāžu laikā, kad no Latvijas malām uz Rīgu nosargāt atjaunoto neatkarību devās daudz cilvēku, galvenais visu domās bija, kaut izdotos nosargāt brīvību. Bija skaidrs, ka ar ieročiem Maskavas spēkus neuzveikt. Atlika vienīgi garaspēks, kas bija tiem, kuri atradās uz barikādēm. Arī mājās palikušie domās bija ar tuviniekiem, kuri devās uz galvaspilsētu. Neviens nezināja, kas būs tuvākajā nākotnē. Tagad, kad ir pieejama informācija, uzzinām, ka PSRS vadība bija nolēmusi no Vitebskas iesūtīt karaspēku, lai apspiestu pretpadomju aktivitātes, un tieši Latvijas iedzīvotāju garīgums un valsts mīlestība izrādījās tas spēks, kas lika Rietumiem nosodīt PSRS okupāciju un atturēja šīs lielvalsts vadību no asinsizliešanas. Toreiz populārs sauklis bija – kaut pastalās, bet brīvi. Tagad, kad pagājuši 25 gadi kopš barikādēm, redzam, ka grūtākais pārbaudījums bija pēc tam, kurā dominēja nauda, cīņa par varu un saistībā ar to – tautas mānīšana. Izrādījās, ka tautas līderi nemaz tā īsti negrib staigāt pastalās. Parādījās Joahims Zīgerists, daudzi pakļāvās viņa demagoģijai, vēlāk cilvēki sāka aizbraukt no Latvijas, jo nebija iespēja neko lielu nopelnīt. Materiālā nodrošinātība starp varas un tautas pārstāvjiem atšķīrās aizvien vairāk, tāpēc garaspēks pakāpeniski zūd. Vērtību augšpusē nostājās nauda. Mantkāre un alkas pēc varas bija redzama arī tagad, kad politiķi sprieda, kurš būs premjers. Cīņā par premjera krēslu neesmu dzirdējis nevienu politiķi, kurš minētu, kas vajadzīgs Latvijai, bet tā vietā skanēja vienīgi kauninājumi par citām partijām un to iekšējām norisēm. Ja neapstāsimies, tad šī vērtību maiņa iznīcinās latviešu tautu.
