Pārsvarā gruntsmakšķeres izmantojam upēs, tas nu ir fakts. Protams, ir vietas arī ezeros, bet tomēr, salīdzinoši ar upēm, šāds copes rīks tiek likts lietā tikai vietās, kur gultne ir daudzmaz tīra no zālēm, dūņām vai vairākus metrus biezām sapropeļa kārtām, kur iemest šādas makšķeres sistēmu būtu tīrā pašnāvība. Taisnības labad gan jāsaka, ka ir Latvijā tādas vietas, kur ezeros ir izbūvētas itin garas laipas, un tad jau ar fīderiem vai pat smagajiem karpu kātiem cope ir itin patīkama un rezultatīva.Nedaudz kuriozāka makšķerēšanaPatlaban jau pārliecinājos pats, ka jūrā aiziet cope uz butēm. Pagaidām gan tā nenotiek pa visu Kurzemes jūras piekrasti – kaut cik vērā ņemama cope risinās ap Kolku un uz Ventspils pusi. Šeit krastus sedz ar jūras makšķerkātiem un kanalizācijas trubām apkrāvušies vairāki desmiti nepacietīgāko. Arī es, protams, starp tiem. Starp citu, šis ir arī tas laiks, kad tuvu krastam dzīvojas vimbas, zuši un mencas. Gadās arī pa breksim, bet to piekrastē ir stiprā mazākumā. Butes, diemžēl, vēl būs grūti atrast krasta tuvumā ap pirmo vai līdz otrajam sēklim, tāpēc nākas likt lietā makšķeres ar testu līdz pat 300 gramiem. Arsenālā, protams, jaudīga spole ar iespēju uz tās uztīt līdz 300 metriem auklas un svins (ja nav sānu straume) aptuveni 120 grami. Vienā no copes reizēm pat nācās nedaudz kuriozāk makšķerēt butes kā citiem, kaut gan patiesībā tā nedarīju pirmo reizi, it sevišķi vasarā, kad ūdens ir manāmi siltāks, nekā vēlā rudenī, kad ir īstais plekstu ķeršanas brīdis. No krasta, arī iebrienot, nekādi neizdevās sasniegt vajadzīgo metiena attālumu. Ko darīt? Tā kā vilnis uz pirmā sēkļa nebija nekāds dižais, tad izlēmu pārvākties uz šo vietu. Lai tiktu tik tālu, diemžēl vajadzēja šķērsot ūdens zonu līdz pirmajam sēklim, bet pirms tā dziļums tāds, ka pāris metru pirms sēkļa, pat pie maniem diviem metriem auguma, bija jāiet ar paceltām rokām, lai tas, kas tajās atradās, paliktu sausā stāvoklī, jo galva nez kāpēc pazuda zem ūdens līmeņa… Basām kājām ūdenī ilgi nenostāvēsi pat upē vai ezerā, tāpēc vispirms metos pa pliko un līdz pirmajam sēklim aizgādāju četrus žāklīšus un divas makšķeres. Plastmasas trubas šeit neder, jo vilnis tās skalo no smiltīm ārā, un, kas notiek jūras smilšainajos ūdeņos ar spolēm, kad tās iekrīt ūdenī, šķiet, nav īpaši jāskaidro. Savukārt garie žākļi, kas sasniedz vairāk kā 1,5 metru garumu, ir tieši laikā. Nākamajā piegājienā – vēl viena makšķere un mugursoma rokās. Tad trešais piegājiens ar garajiem zābakiem un var uzskatīt, ka esmu iekārtojis sev bāzes vietu. Ko ar to vinnēju? Vismaz metrus 70, un tagad varu aizmest ēsmu arī pāri otrajam sēklim. Viens otrs krastā esošais klusām zirgojas, bet tie, ar ko kopā esmu atbraucis, nez kāpēc dara tieši to pašu, ko es, bet es esmu cieši apņēmies jau tagad – augusta sākumā – bez loma no jūras mājās nebraukt!Neērti, bet ar lomuMakšķerkāta garums 420 centimetri, bet tests no 40 līdz 160. Šādu rīku varētu uzskatīt par jūras gruntsmakšķeres īsākās versijas standartu. Šoreiz tas ir smagais fīders. Drošības apsvērumu pēc ir uzlikta resnākā spice, un pirmos iemetienus izdaru diezgan prātīgi. Diemžēl ir straume, un nedaudz nes arī zāli. Ņemu 180 gramu smagu svina „ūsaini” un zinot, ka tests nebūt vairs neatbilst patiesībai, metu prātīgi un ne tālāk kā līdz otrajam sēklim. Pie tā tad arī paliekam. Otra makšķere testēšanai ir piecmetrīgs teleskops ar testu no 100 līdz 200 gramiem. Uzreiz pateikšu, ka tas ir ļoti parocīgs makšķerkāts, kas turklāt vēl, pateicoties tikai divu milimetru resnajai spicei, ir ļoti jūtīgs, un redzama katra niecīgākā copīte. Priekš manām rokām patīkams attālums no kāta resnā gala, kuru apķer viena plauksta, un spoles vietu, kur pieturas otri pieci pirksti. Tie ir 76 centimetri, līdz ar to sanāk plašs un varens atvēziens. Droši lieku virsū kārtējo 180 gramu ūsaini un ar pārliecību, ka, ja kas, tad man to kātu samainīs, ielidinu ēsmu krietni pāri trešajam sēklim. Labsajūtā atliek vien nosēkties. Trešās makšķeres sistēma vēl tikai uzpucējas ar ēsmu un gatavojas lidojumam, kad mans fīders sāk drudžaini raustīties. Protams, nav jēgas skriet kā apmātam pa sēkļa ūdeni, jo, kur viena bute, tur arī citas, tāpēc, uzmanīgi vērojot fīderi, gatavoju trešo makšķeri metienam. Mans fīders vēl vienu reizi, bet nu jau tā pamatīgi, sirdīgi nopurinās, un tad jau ar maniem nerviem arī viss ir galā. Nolieku neiemesto copeni uz žākļiem un jožu pa sēkli pie fīdera. Piecirst nav jēgas – tas ir gadiem pierādījies. Turklāt jūrā ar 180 gramu smagumu un iespējamo zivi galā tas nebūtu īpaši prātīgi. Var sanākt tā, ka makšķerkāts apvainojas…Nāk ārā smagiCopes kompanjoni jau sarosās un izsaka savas piezīmes, ka laikam krevetes velk astes pa smiltīm. Galā divas smukas butes, un līdz ar to 2011. gada plekstu sezona ir atklāta! Tagad līdz pat vēlam rudenim, ja ziema tik ātri mūs neapmeklēs, vilksim vien jūras plakanos ārā. Starp citu, tie, kas bijām iebriduši un, protams, saistīti ar šādām tādām neērtībām, savilkām itin iespaidīgus eksemplārus. Taču tiem, kas spītīgi palika krastā, un arī tiem, kas iepriekš zirgojās, bet gala rezultātā drūmiem vaigiem aizbrauca mājās, no manis dziļi sveicieni un viens ierosinājums: Klasika ir klasika, stūrgalvība ir stūrgalvība, bet varbūt šad tad der tiešām kaut ko paņemt no kāda cita zināšanām, it sevišķi, ja viņš dāsni tās dāvā pa labi un pa kreisi. Ņemiet vērā visas tās nianses, kas redzamas vai nojaušamas, un tad jau lomi neizpaliks.
