Centrālās statistikas pārvaldes aprēķini liecina, ka vidējā ģimene gadā pārtikai iztērē 2160 latu jeb 180 latu mēnesī. Vidējo statistisko ģimeni veido 36 gadus vecs vīrietis, 33 gadu veca sieviete un deviņgadīgs dēls. Gadā viņi apēd 265 kilogramus kartupeļu, 590 olu, 93 kilogramus svaigas gaļas, 120 litru piena un 12 kilogramu našķu. Vai tā ir? Sabiedrībā valda uzskats, ka gandrīz visu naudu noēdam pārtikā.
Vladislavs Pormeisters, datortīklu administratorsSavus izdevumus un ieņēmumus reģistrēju kopš 2005. gada. Datorprogramma “Exel” tam ir ļoti pateicīga. Rūtiņās ērti sabērt jebkādus skaitļus. Man mēdz būt neregulāri ieņēmumi, tāpēc sākotnēji vēlējos uzzināt, cik tad īsti nopelnu un cik naudas iztērēju, piemēram, degvielai. Augstā benzīna patēriņa dēļ nesen izlēmu nopirkt mašīnu, kas patērē gandrīz divas reizes mazāk degvielas. Agrāk benzīnam vidēji mēnesī nācās šķirties no vairāk nekā 100 latiem. Tieši tas rosināja meklēt ekonomiskāku mašīnu, jo darba devēja apmaksātā degvielas norma bija mazāka nekā auto faktiski patērēja. Sasparojos un sāku skaitīt, cik iztērēju mašīnas remontam. Tā bija laime, kad kādu mēnesi nevajadzēja izdot 50 vai 70 latu.Gluži tas pats attiecas arī uz alkoholu un cigaretēm. Kad ieraudzīju, cik iztērēju, kļuvu aizvien skopāks, tāpēc atmetu smēķēšanu un krasi samazināju alkohola patēriņu. Jaunie skaitļi silda sirdi. Es nefiksēju izdevumus par zālēm, skolas lietām bērnam, apaviem un apģērbu. Uzskaitu tikai tās patēriņa pozīcijas, kuras spēju pats ietekmēt. Ja biksēs radusies plaisa, tad pērku jaunas. Vienā kopējā katlā ir pārtika. Tai tiek tērēta apmēram trešā daļa no ģimenes ieņēmumiem. Ja gadās viesības, tad vairāk. Igaunijā tērētās kronas programma pati pārvērš latos. Dažreiz uztaisu grafisko līkni, un tad jau skaidri redzams, kad bijuši svētki. Vislielākos tēriņus pašlaik prasa jauniegādātā māja. Ļoti lieli cipari gan kredītam, gan materiāliem un meistariem. Tūlīt pēc algas nomaksāju kredītus un tad līdz mēneša beigām kaut kā jāizvelk. Uzkrājumus izveidot neizdodas, jo dažādu akūtu tēriņu ir daudz. Piemēram, sestdien mājai nomainīju logus.
Aira Vjažēviča, administratore laikrakstā “Ziemeļlatvija”Ieņēmumu un izdevumu uzskaiti veicu jau daudzus gadus. Viss pierakstīts kladēs, jo tolaik datoru nebija. Tiklīdz apprecējāmies, tūlīt apvienojām savas finanses. Nebija tavs, mans, bet mūsu. Tā ir uzticēšanās. Veidot uzskaiti bija mana iniciatīva. Tā bija neveikla un nepilnīga, jo nedomāju, ka tas turpināsies ilgtermiņā. Tā bija tikai izdevumu uzskate ar domu, lai tie nepārsniegtu ieņēmumus, tātad ģimenes budžeta sabalansēšana. Sākotnēji visu uzskaitīju tikai lielās kategorijās – pārtika, transports, mājsaimniecība, kultūras pasākumi, ekskursijas un tamlīdzīgi. Ar gadiem nonācu pie secinājuma, ka viss jāpieraksta detalizētāk. Sākotnēji šaubījos, no kuras mēneša dienas jāsāk veidot uzskaitījums. Ar laiku nonācu pie secinājuma, ka tas jādara no katra mēneša pirmā datuma.Uzskaite ir kā ģimenes vēsture. Par katru lietu zināms, kad tā pirkta, no kādas firmas, kad apmeklēts frizieris un cik šis pakalpojums maksāja, kad pirkta balonu gāze, kad remontēts dzīvoklis un pirktas riepas vai kāda cita detaļa automašīnai. Zinu, kad pirkta malka un cik dārgi. Domāju, ka mums ir vidusmēra ienākumi.Izdevumu pierakstīšana disciplinē. Mēs viens no otra izdevumus neslēpjam. Ja agrāk visu rakstīju es, tad pēc kāda laika izdevumus sāka pierakstīt arī laulātais draugs, jo saprata, ka tam ir jēga. Var skaidri saprast, kur pazudusi alga. Nedaudz citādi, bet ģimenes budžetu fiksē arī mana vecākā meita Anžela. Izdevumu uzskaite nenodrošina to prognozējamību nākotnē. Tie ir tikai skaitļi, no kuriem jāizdara secinājumi. Par pirkumiem īpaši nediskutējam. Ja ir vajadzība, pērkam. Gadu gaitā savus līdzekļus un iespējas esam apzinājušies. Līdztekus algai ir neplānoti ienākumi. Agrāk bija prēmijas, tagad kāds atlīdzina par degvielu un tā joprojām.Daudzi cilvēki uzskata, ka visu vai gandrīz visu naudu iztērē pārtikas iegādei. Faktiski tā nav un tas visbiežāk ir mīts. Mēs ģimenē pašlaik iztērējam apmēram 20 procentus no ieņēmumiem. Vēl pirms gadiem 10 pietika ar 10 procentiem. Kad atbrauc mazbērni, jārēķinās ar 36 procentiem. Mēs un arī bērnu ģimenes iztiekam katrs ar saviem līdzekļiem. Ja kādreiz nepieciešams aizņemties, tad naudu noteikti atdodam. Cits citu cienām.Ar nākamo mēnesi ikviens var uzsākt un mēģināt šo praksi. Aicinu visus neapstāties un meklēt iespējas procesa uzlabošanai.
Andris Niklavičs, mūziķisMūsu ģimenē ienākumus un izdevumus neviens neuzskaita un visu naudu vienā makā neturam. Katrs ar naudu rīkojas kā uzskata par vajadzīgu. Kredīti praktiski ir nomaksāti.Ēšanas ziņā esam diezgan askētiski, taču vienalga pašlaik tieši tā prasa lielāko līdzekļu daļu. Vecākajam dēlam Janekam, Rīgā mācoties, nepieciešams 200 latu mēnesī. Savukārt Zigfrīds ir ļoti taupīgs un pat spēj iekrāt no skolā saņemtās stipendijas par labām un teicamām sekmēm. Arī vectēvs par labu mācīšanos viņam dažreiz piešķir kādu prēmiju. Savukārt mazajam, kā jau ikvienam bēbim, nepieciešamas autiņbiksītes un īpaša pārtika.Nedomāju, ka naudas tēriņuuzskaite mūsu ģimenē kaut ko mainītu un to negrasāmies darīt. Vislabāk ir vadīties no situācijas.
