Nedēļā, kad visā Latvijā valdīja šīs ziemas sezonas spalgākais sals, daudzi copmaņi savus mīļākā hobija nodarbes mirkļus pārlika uz vēlāku laiku ar cerībām, ka gaisa temperatūra pavirzīs termometra skalu tuvāk plusu atzīmei. Savā ziņā pareizi, jo, ja sēdēšana uz ledus notiek jau gandrīz piespiedu kārtā, tad kāda gan te runāšana un domāšana par makšķerēšanu kā atpūtu. Āliņģis pēc izurbšanas jau pusminūtes laikā ir aizvilcies ciet ar plānu ledus plēvi, tievās aukliņas zibenīgi apsalst, rokas un sevišķi pirkstu gali no šī salšanas procesa neatpaliek un deguns veidojas tomāta nokrāsā kā kārtīgam šņabdegunam. Taču ir arī kāda cita teorēma par visu iepriekš rakstīto. Traucē aizsalstoši āliņģiPirmkārt šādā salā, kas nakts laikā vietām sasniedz gandrīz -30 grādu, bet dienā nokrītas uz aptuveni pusi mazāk, zivju aktivitāte bieži vien ir pieaugošā proporcijā. Sevišķi tas attiecas uz plēsīgajām zivīm. Protams, nav ērti, ka nemitīgi jālauž āliņģī ledus un turklāt izurbtais caurums kļūst aizvien mazāks un mazāks, jo no malām tas salst ciet. Ar plikām rokām nepastrādāsi, bet ja vēl ārā valda kaut neliels vējiņš, tad auklai ir liela tendence ķerties aiz uzsalušajiem un ļoti asajiem ledus kukuržņiem, kas neapšaubāmi to bojā, jo mums jau ir slinkums piepacelt sava ķermeņa smagāko „sektoru” no sēžamās kastes un prātīgi paskatīties, kur gan aukliņa ir aizķērusies. Tā vietā mēs paraujam, paraujam vēl un tādējādi, pašiem nemanot, auklas deformējas vai pret asajām ledus šķautnēm tiek uzplēstas. Kas liek salt rokāmLai šādā aukstumā nesaltu rokas, varu ieteikt jau daudziem zināmu metodi. Aizstaigājiet līdz aptiekai un iegādājieties Neutrogena ziedi. Viņām ir divi veidi. Viena ir ar smaržu, bet otra bez. Makšķerniekam, protams, jāņem tā, kas ir bez smaržas. Ja ārā valda tāds sals, ka skaidri apjaušat – rokām būs auksti, tad līdz copes brīdim pacenšaties vismaz divas reizes biezā slānī ierīvēt rokas ar šo ziedi. Kas ir tas, kas mums liek salt. Tas ir ūdens daudzums, kas atrodas ādā. Tad, lūk, šī smēre palīdz aiztaisīt ādas poras ciet un neļaut aukstumam piekļūt pie ūdens ādā. Protams, saskarē ar ūdeni šī smēre nāk nost un ar to ir jārēķinās. Sarkanās auklas – PeipusamLai auklu labāk redzētu virs sniega un ledus kukuržņiem, šajā situācijā it kā labi noder sarkanās auklas, kas ražotas tieši ziemas apstākļiem un uz baltā sniega ir labi redzamas. Tomēr, pēc paša novērojumiem, ar šādām auklām var darboties tajā gadījumā, ja dziļums, kādā makšķerējam, nav mazāks par 4 – 5 metriem. Ja ir seklāks, tad diemžēl cope salīdzinoši ar jau ierasto krāsu auklām ir vismaz uz pusi sliktāka. Šādas sarkanās auklas ļoti labi noder Peipusa braucējiem un sevišķi tiem, kam patīk doties dziļāk ezerā uz lielākiem dziļumiem. Nereti šajās vietās valda arī lielāks vai mazāks vējš un tad sarkanā aukla labi redzama, jo tomēr deviņi un vairāk metri auklas bieži vien mēdz labi sapīties. Lai cik tas būtu dīvaini, man prātā nāk kāda epizode no copes Daugavā un tā laika, kad pirms aptuveni četriem gadiem šīs auklas parādījās tirgošanā. Tā kā pavasaros esmu biežs viesis Daugavā uz pēdējā ledus brekšu izsēdēšanu, tad zinot, ka zem manis ir vismaz septiņu metru dziļums, izlēmu vienu makšķerīti sataisīt ar sarkano auklu, jo breksim tas labākais copes laiks ir tad, kad ārā valda neliels putenis un laiks ir nepatīkami nomācies. Domāju, ka šādā dziļumā breksis neko nemanīs. Sataisīju pilnīgi analogas divas makšķerītes un secināju, ka sarkanā aukla tomēr copi bremzē. Samainīju pat makšķerītes āliņģos vietām, un secinājums tas pats, ka uz tās copenītes, kurai bija uzsieta sarkanā aukla, zivs ņēmieni bija uz pusi retāki. Ko viņas tur apakšā pilnīgā tumsā redz, es patiešām nemāku pateikt, taču fakts ir un paliek fakts.Brekšiem nojūk instinkti Februāris starp makšķerniekiem tiek uzskatīts par tukšo mēnesi, taču, manuprāt, viss ir atkarīgs no laika apstākļiem un paša copmaņa. Šajā laikā asari ir stipri kūtri, jo ir bāztin piebāzti ar ikriem. Līdakas, ja izdodas kādu izvilkt, ir pārsvarā aplipušas ar dēlēm. Tas liecina par to, ka ir mazkustīgas un ar ēsmas zivtiņu vai bļitku tai ir jātrāpa tieši pa galvu, varbūt tikai tad to var satracināt uz barošanos. Kaut gan tepat pirms nedēļas, kad Vecumniekos izdevās divas piemānīt, vienai vēderā saskaitīju 12 mazas zivtiņas, turklāt zaļsvārce nebija smādējusi pat ķīšus. Tā kā tiec nu gudrs, kurā mirklī tai ir barošanās brīdis un kurā nav. Vienu mirkli Daugavā, kad jau laika apstākļi bija tuvu atkusnim un daudziem likās, ka teju, teju tas tūlīt arī iestāsies, sāka ķerties brekši, kas parasti gan notiek marta sākumā uz pēdējā ledus. Laikam jau plakanajiem arī kaut kas nojuka ar dabas vērošanu un saviem instinktiem. Ledus biezums gan nebija no tiem patīkamajiem, jo, esot 15 centimetru biezumā, no kura kādi pieci centimetri bija tikai bieza sniega putra, lika aizdomāties – iet uz šāda ledus vai neiet. Kā nekā tā tomēr ir un paliek Daugava ar savām īpatnībām. Taču brekši ķērās labi. Lai Daugavā tiktu pie labiem šo zivju lomiem, nepieciešama straume. Ja tās nav, visbiežāk ķeras pličuki, bet lielais kaut kur nozūd vai stāv maliņā un slinki noraugās, kā plicītis vingro. Te viņš ēd ēsmu, bet te strauji skrien augšā. Droši vien lielais netiek gudrs, kam tāda bizošana un kāpēc tas skrējējs nepeld atpakaļ.Zivīm februāris nepatīkTiem, kas šobrīd dodas vai vēl lūkojas Peipusa virzienā, varu ieteikt ļoti rūpīgi ievākt informāciju, jo man pašam pazīstami cilvēki, kas turklāt šajās vietās ir braukuši gadiem ilgi, pašreizējā brīdī ir vairākas reizes no vietas aplauzušies un atbraukuši mājās praktiski tukšām kastēm. Aknas gan kādu dienu ir pasāpējušas, bet tas jau piederas pie lietas. Vieni otri pat uzskata, ka vajadzētu kādas pāris nedēļas sabremzēties ar Peipusa braukšanu, jo acīmredzot arī zivīm februāris kaut kā tā ne īpaši patīk. Lielupē copmaņi sēd kā krogā pie letes. Vimbas, brekši, asari un pliči ņemas diezgan aktīvi. Labākā cope ir tajās vietās, kur zem ledus plūst aktīva straume. Tā liek zivīm kustēties un līdz ar to baroties. Viens otrs pamanās dienas laikā tikt pie 15 – 20 vimbām. Cerams, ka tās tiek tikai noķertas un turpat atlaistas, jo atļautais skaits līdznešanai ir piecas zivis.
