Pagājušajā nedēļā kolēģe publikācijā “Kam es saku paldies” aicināja ikvienu “Ziemeļlatvijas” lasītāju ar avīzes starpniecību vēstuļu veidā pateikt paldies. Noteikti katram ir kāds cilvēks, kurš būtu pelnījis dzirdēt šo mazo, taču vērtīgo vārdu paldies. Tā nudien ir vienīgā valūta pasaulē, kas nemaksā neko. Mēs priecāsimies izlasīt stāstus par šiem labestīgajiem cilvēkiem un noteikti tos pastāstīsim arī pārējiem, veidojot “Ziemeļlatvijas” svētku numurus. Iedrošinot jūs rakstīt mums, pamēģināšu es… Ziniet, tiešām uzreiz kādam pateikt paldies nav nemaz tik vienkārši, taču ko tur ilgi prātot. Rakstīšu to, ko domāju un jūtu.Ar smaidu uz lūpām saku mīļu paldies manai pamatskolas audzinātājai Dagnijai Feldhūnei no Smiltenes ģimnāzijas. Atceros, ka, absolvējot 9. klasi, skolotāja iedeva prāvu čupiņu ar lapām, uz vienas bija veltījums, kas atbilst katram (man un klasesbiedriem) personīgi. Joprojām spilgti atceros, ka uz manas bija rakstīts – ja pārvarēšu slinkumu, spēšu sasniegt daudz. Audzinātāj, šos vārdus es neaizmirstu, jo īpaši brīžos, kad nepieciešams stimuls. Lielu paldies saku arī meitas auklītei Laimdotiņai, kuras devums un labestība nav vārdos izstāstāms. Tikpat nozīmīgu paldies pelnījušas arī meitas pirmās audzinātājas bērnudārzā “Pīlādzītis” – Gunta, Dina un Dace un arī Velgas auklīte. Par viņu spējām, devumu, dzīvesgudrību un attieksmi var būt laimīgs jebkurš vecāks. Paldies arī superīgākajai kaimiņienei Maijai Zariņai, uz kuru var paļauties vienmēr. Paldies arī “Ziemeļlatvijas” kolektīvam! Jo vairāk redzu, kādi ir citi, jo vairāk novērtēju savējos! Un tagad jūsu kārta pateikt paldies.
